Par reālo politiku

Ideju par Tautas Varas partiju neesmu atmetis. Varu pateikt vairāk – esmu nodibinājis domubiedru grupu tikai tiem, kas ir gatavi dibināt biedrību un pēc tam turpināt ceļu tādas partijas izveidē, kas ievēro savu biedru vēlmes. Adrese šeit - https://www.draugiem.lv/group/18636922/tautas-varas-partija/ Man reizēm grūti paskaidrot cilvēkiem to, ko saskatu ir kā pašu par sevi esošu. Nāk laiks un man rodas jauni argumenti un tāpēc neapvainojaties, ja liekas, ka cilāju atkal vecu tēmu, un cilāju, un cilāju ... Tas pats vecais. Par jēdzieniem. Man prasa, kāda būs TVP – demokrātiska, liberāla utt. un nesaprot, kad es saku, ka visu to vajag izmest un to, kādu no šiem virzieniem partija pārstāvēs, varēs spriest pēc tam. Bet tā patiesībā ir, lai cik savādi jums tas neliktos. Redziet, problēma ir faktā, ka šiem jēdzieniem virsū uzklāti simtiem viltus uzslāņojumi. Vieni, prasot lielākas algas, domā, ka viņi ir liberāļi. Otri – ka sociālisti, trešie – ka fašisti. Vieni, prasot latviešu

Šim tekstam vajadzēja saukties – Atbilde Nr. 4, bet saprotu, ka jēgas nav. Kritiķi pēdējā laikā lokās paši ap savām idejām un nevēlēšanos izmantot jēdzienus pēc to definīcijām. Slinkums izdomāt kaut ko jaunu, tāpēc vienā vārdā cenšas nosaukt ļoti daudz ko. Cik saprotu – šī diskusija ir apnikusi, bet tai pat laikā jums nav nekā, ko piedāvāt vietā kā līdzvērtīgu risinājumu. Latvieši samierinājušies ar ideju, ka labāk sadzīvot ar tagadējo Saeimu, nekā piecelties un mēģināt kaut ko darīt. Vispirms – dažas atbildes uz Aivja Biķernieka rakstu http://www.bikernieks.lv/index.php/politika/122-tautas-varas-partijas-polemikas-ceturta-serija Autors norāda, ka neesmu pievērsis uzmanību masu partijām. Esmu pievērsis – TVP nevar eksistēt, ja tā nav masu partija. Pēc nosacījuma nevar – jā, 200 biedru nauda varētu būt pietiekama, lai nodrošinātu dažas tikšanās sezonā un nepieciešamās datu bāzes darbību, bet šis skaits noteikti būs par mazu, lai uzrunātu pietiekami daudz Latvijas iedzīvotāju un ļ

Priecājos, ka parādās cilvēki, kas spriež par reālām idejām un cenšas nodalīties no uzspiestajām jēdzienu izpratnēm. Rakstu atbildi uz Aivja Biķernieka trešo kritikas sēriju. http://www.bikernieks.lv/index.php/politika/121-tautas-varas-partijas-polemikas-tresa-serija Rakstu tagad un rakstu ne pārāk gari. Vismaz manā izpratnē. Uzreiz pateikšu vienu – mani šāda partija apmierinātu ne tikai tāpēc, ka tā realizē biedru intereses, bet arī tāpēc, ka tā ļautu bez lieka laika patēriņa reāli paust savu viedokli un kaut vai ar savu balsi ietekmēt procesus Latvijā. Man patiesībā nav daudz laika sēdēt internetā un diskutēt. Ja nekļūdos, tad Juris Kaļķis savulaik norādīja, ka esmu provokators, kas aktivizējas uz vēlēšanām. Patiesībā es aktivizējos garās brīvdienās un atvaļinājumu laikā, kad esmu kaut cik atguvies no darba gaitām un spēju ko plašāk uzrakstīt arī blogos. Brīvdienās sanāca daudz strādāt un atbildei laika ir maz. Ceru, ka sanāks veiksmīgi. Vispirms par «oligarhiskajām» partijām

Turpinu tēmas, kuras iesāku ar rakstiem par jēdzienu atbrīvošanu un pamatojumiem par to, kāpēc nepieciešama Tautas varas partija. Vispirms, man tā kā nesen pārmeta, ka es neko nesaprotu – Latvijā esot demokrātija. Satversmē esot ierakstīta vienlīdzība utt. Taisnību sakot – nesapratu, kāpēc vienlīdzība uzreiz ir demokrātija, jo var būt demokrātija bez vienlīdzības un otrādi. Tomēr vēlējos nedaudz precizēt «demokrātijas» popularizētājus, ka uz to tomēr derētu paskatīties reāli. Portālā slon.ru publicēja rakstu par demokrātiju Meksikā. http://slon.ru/world/43_trupa_dlya_zheny_mera_pochemu_meksikanskaya_demokratiya_krovavee_diktatury-1182613.xhtml Vispirms – Meksika ir federatīva prezidentāla republika. Šis vārdu salikums ir pietiekams, lai šo valsti sauktu par demokrātisku. Tiem, kas nevēlas lasīt stāstu, īsi pārstāstīšu. Studenti pieprasa labāku izglītību. Kā protesta vietu izvēlas pilsētas mēra sievas priekšvēlēšanu kampaņas pasākumu. Saprotiet – Meksikā esot tāda «demokrātija»

Sagaidot otro, nu jau krietni pārdomātāko rakstu, kurš kritizē manas idejas par Tautas Varas partijām, rakstu atbildi. Vispirms sāksim ar pirmo rakstu, uzreiz arī uzsverot, kāpēc pirmajā rakstā ietvertā kritika man nelikās saistoša. http://www.bikernieks.lv/index.php/politika/118-maza-polemika-tautas-varas-partijas-sakara Vispirms – vai ir vajadzīga jauna partija? Te ir viena nopietna atšķirība jautājuma uzstādījumā. Pašlaik Latvijā ir oligarhiskās partijas. Uzreiz definīcija: Oligarhija - valsts iekārta, kur augstākā politiskā un ekonomiskā vara pieder nelielai bagātāko pilsoņu grupai, kas valsti pārvalda savās, nevis sabiedrības interesēs. Mūsu valsts sistēma parasti ir tāda, ka oligarhi izveido savas partijas, finansē tās un bīda Saeimā. Kura bagātnieka partija uzvar, tas kļūst par oligarhu. Protams, ka partijas lielākoties oficiāli paziņo, ka tā nav, bet praksē tā tomēr ir. Jā, mums nevajag jaunu oligarhisko partiju. Toties man nebūtu nemaz žēl, ja rastos kaut vai desm

Saskāros ar diviem gadījumiem, kad cilvēki it kā kritizē TVP ideju, bet patiesībā vārās savā sulā, kam ir maz sakara ar realitāti. Žēl. Izņemot Gati Priedi, pagaidām reti kurš ir spējis reāli atrast kritizējamas pozīcijas idejā par Tautas Varas partiju. Viena tā kā cienījama personība, Aivis Biķernieks nokritizēja idejas par Tautas Varas partiju (TVP). http://www.bikernieks.lv/index.php/politika/118-maza-polemika-tautas-varas-partijas-sakara Diemžēl jāatzīst, ka nokritizēja viņaprāt, jo kopumā, izņemot neizpratni par pašu ideju, rakstā maz ko var atrast. Tomēr šoreiz pieķeršos tam, ko norāda A. Biķernieks un vēl dažas personības, ieskaitot Belindževa kungu – partijai trūkstot ideoloģijas. Bez šīs lietas partija neesot īstā. Kā jau iepriekš esmu minējis, nemīlu runāt bezjēgā. Tāpēc uzreiz par šo jēdzienu - Ideoloģija ir jebkura politisko, tiesisko, filozofisko, tikumisko, reliģisko un estētisko uzskatu un nostādņu sistēma, kas ir pamatā politiskas vai sabiedriskas darbības progra

Mūsu latvietim vairāk par visu nepatīk divas lietas – atzīt, ka kādam citam ir taisnība un atzīt, ka viņš varētu būt kaut ko izdarījis nepareizi. Pirms uzreiz sākt kritizēt šo teikumu, lūgums izlasīt šo tekstu. Citādi internetā pašlaik viena kundze stāsta, ka cenšos panākt, lai var balsot tikai tie, kas maksā. Protams, bez nekāda pamatojuma no savas puses, kā tas varētu izskatīties. Tomēr mums tas patīk – pamanām dažus vārdus tekstā un dodam vaļā komentārus. Vispirms par to daļu, kur varbūt kāds ir izdarījis nepareizi. Tomēr to neatzīstam. TABU!!! Stāsts nav par to, ko kurš gāja un darīja vēlēšanās. Stāsts ir par to, kas atklājās pēc tam – balsu pirkšana, nezināmu labvēļu reklāmas, «Vienotības» nesaskaņotās avīzes, kur deputātu kandidāti apzināti publicēja safabricētu un nepatiesu informāciju, kā arī fakts, ka «Krievi neatnāca!» Vismaz pagaidām nav un izrādījās, ka vismaz daļa no pretim esošās vēlētāju grupas ir spējīga domāt. Vai vienkārši ir pērkama. Vārdu sakot – ir vairākas a

Raksts par to, kādai būtu jābūt partijai, kas aizstāvētu savu biedru intereses, cik manu, latviešu vidū neizraisīja gandrīz nekādu interesi. Nu, tā arī ir demokrātijas izpausme – ja jūs tas neinteresē, tad tā ir jūsu izvēle. No manas puses galvenais bija paust ideju. Ja jūs apmierina esošā politiskā un ekonomiskā situācija – kā jau teicu, tā ir jūsu izvēle. Saņēmu vienu komentāru, kur norādīja vairākas šādas partijas problēmas. Piekritu par problēmām, bet tas nebija nekas jauns. Brīdi, kad radās ideja par to, kāda izskatās demokrātiska partija mūsdienās, uzreiz arī apcerēju, kā izbēgt no virknes problēmu, kas šādas partijas skar. Manuprāt, neievērojot šādus nosacījumus, patiesībā demokrātiju ievērot neizdosies. Tomēr tās ir manas pārdomas, tāpēc to visu rakstu atsevišķi. Vispirms – kā panākt to, lai ievēlētie deputāti nekļūst par «klauniem». Domāju, ka tiem, kas interesējas par politiku, dzīvā atmiņā ir «Olšteina sešinieks». Es vēl aizvien atceros, kas notika Zīgerista, Č

Par to, kādā partijā es vēlētos būt un pēc kādiem principiem tai jāstrādā, esmu jau rakstījis. Tagad centīšos to visu savākt kopā vienā. Uzreiz atzīmēju – šeit es neko nerakstīšu par to, ko vēlētos panākt politikā un kādai būtu jābūt valsts sistēmai, lai šāda partija darbotos pēc iespējas efektīvāk. Tikai dažos teikumos atzīmēšu vairākus priekšnosacījumus, kas obligāti nepieciešami šādas partijas efektīvam darbam. Stāsts ir vienkārši par demokrātisko jeb Tautas varas partiju. Uzreiz jāatzīmē, ka vēl pirms desmit gadiem modelis, ko aprakstīšu, nebūtu reāls. Mērķis – izmantot mūsdienu tehnoloģijas, lai nodrošinātu ikviena partijas biedra piedalīšanos partijas darbībā. Tas nozīmē, ka biedriem ir pieejams internets. Un tā ir – pat ja tu esi veca tantiņa laukos, tu vari aizdoties uz tuvāko bibliotēku, atvērt nepieciešamo mājas lapu un nobalsot. Vārdu sakot – priekšnosacījums partijai ir mājas lapa ar datu bāzi, kurā ikviens biedrs var atdot balsi par apskatāmajiem lēmumiem. Piemēra

Rakstu jau tagad, lai pēc vēlēšanām man neteiktu – jā, jā, tu tagad runā, bet pats nezināji. Uzreiz saku – jūs būsiet vīlušies par vēlēšanu rezultātiem. Nē, es šajā situācijā nedomāju par to, cik un kādas partijas ievēlēs. Es šoreiz domāju tieši partiju biedrus un tos kvēlticīgos, kas ies uz vēlēšanām nevis tāpēc, ka vajag, bet gan tāpēc, ka viņi tic partijām. Kāpēc jūs būsiet vīlušies? Tāpēc, ka Latvijas partijām ir nospļauties uz to, ko jūs gribat, vēlaties un par ko balsojat. Paies tikai mēnesis un jūs šokēs tas, ko partijas izdarīs, veidojot valdību. Paies vēl mēnesis un jūs šokēs jaunais budžets, kas pārkāps pāri visiem partiju solījumiem un tos vienkārši neievēros. Paies vēl pusgads un jūs sapratīsiet, ka arī partijas valdei ir pilnīgi vienalga, ko jūs gribat. Tā ir bijis vienmēr un tā būs. Rakstu jau tagad tāpēc, lai pēc vēlēšanām varat palasīt un saprast, kur ir tā vaina. Vaina nav jūsos un neko nepalīdzēs arī tas, ja jūs «Vienotību» nomainīsiet uz ZZS vai «Nacionālo a

Man daudz ir jautājuši: «Kāpēc tu nevēlies balsot? Vai tiešām domā, ka vari dot Latvijai ko labāku?» Lai nepārtraukti nevajadzētu atbildēt, kāpēc es nebalsošu un ko es tādu varētu labāku dot, es to vēlos uzrakstīt. Tomēr, lai uzrakstītu, vispirms vēlos panākt, lai cilvēki saprastu tos jēdzienus, ko es izmantošu. Jau kopš 18. gadsimta pasaulē ir iestājies demagoģijas laikmets, kura ietvaros režīmi cenšas sev piesaistīt ikvienu politisko jēdzienu, kas ieguvis kādu labu slavu. Piemēram, kādreiz visi centās būt liberāli, bet pēc ekonomiskajām krīzēm šis jēdziens nepamatoti cieta. Tieši tāpēc, lai nebūtu diskusiju par to, ko es īsti domāju, lietojot jēdzienus rakstos, es mēģināšu vienā rakstā skaidri un gaiši uzrakstīt par vairākiem populāriem politiskajiem apzīmējumiem. Definīcijām izmantošu aprakstus no lv.wikipedia.net, kur atmetīšu lieko un vēstures laikmetos pievienotas muļķības. Nesaku, ka visus jēdzienus izmantošu vēlākajos rakstos, bet vēlētos, lai man vismaz kaut kād

Baidos, ka ar visām savām prognozēm esmu iesēdies lielā peļķē. Iemesls - man pat sapņos nerādījās, cik bailīga var būt Eiropa. Pašreizējie notikumi atsauca atmiņā pretošanās kustību padomju varai pēc Otrā pasaules kara Latvijā. Sēž veči mežā pie radio un tur skan par to, kā ASV un Rietumi atbalsta mūsējos, tūlīt nāks, tūlīt būs. Džeki turās, cer, gaida. Ar ko tas viņiem beidzās - diez vai Latvijā ir kāds, kurš to nezinātu. Skatos uz Ukrainu un saprotu, ka vēsture atkārtojas. Krievija atklāti ieved karaspēku Ukrainā, lai arī karu nepiesaka. Būtībā situācija ir skaidra - Putins atklāti dod saprast, ka pieņems tikai Ukrainas kapitulāciju, kas nozīmēs Doņeckas Tautas republikas atzīšanu, Krim-nash un Ukrainas oficiālu iestāšanos Eirāzijas muitas savienībā, atzīstot, ka atrodas Krievijas ietekmes zonā. Turklāt tur nav ilūziju - jautājums ir tikai par to, ko varbūt kādā mirklī izdosies Ukrainai ietirgot līgumos, bet tas arī viss. Diez vai mērķis ir Janukoviča atgriezšanās