Par reālo politiku

Jeb kā izmantot pozitīvus jēdzienus sliktām lietām vai mācība Nr. 4. Diemžēl pēdējais stāsts būs par mani pašu. Pirms diviem gadiem, 2017. gada decembra beigās, apmēram tāpat, kā tagad, uzrakstīju rakstu par problēmu, kas kaitināja jau sen – par to, kā labus jēdzienus un vārdus politiķi izmanto vienkārši kā dūmu aizsegu, pat netaisoties īstenot neko no tā, kas ar šo jēdzienu vai saistīts. Nu, Latvijas politikā tādu ir daudz - «Jaunā konservatīvā» «Attīstība», «Zaļo un zemnieku», «Saskaņa», «Vienotība», «Nacionālā apvienība», «Kam pieder valsts» - jebkurš politiskais spēks izmanto labus vārdus, kam nav nekādu saistību ar to, ko domā darīt. Te būs arī raksts un tur nav tikai mani teksti. http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2017/12/ideologiju-muza-meza-maldi.html Starp citu – es par to rakstīju arī 2013. gadā - http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2013/03/slikta-demokratija.html un arī 2014. gadā - http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2014/08/ievads-nr-1-atb

Jeb cik ilgi var tēlot pilnīgus idiotus vai mācība Nr. 3. Šoreiz stāsts būs par to, kur katrs jau paspējis savu protestu vai atzinību izteikt. Par to, kā ASV iekļāva Lembergu un ar viņu saistītos uzņēmumus Magņitska sarakstā un noteica sankcijas. Un tad nu vesela kaudze vaimanā – vai, cik slikti, kā tā drīkst, ko ASV iedomājas? Ja tā nopietni, mani šajā stāstā izbrīna tikai viens – cik ilga bija ASV pacietība. Nē, pavisam nopietni. Manuprāt, ikvienam citam jau sen būtu apnicis klausīties reāli debilas atrunas par to, kāpēc nav izdarīts tas, kas solīts. Latvija visus šos gadus atgādina dzērāju, kuram ir palīdzējuši tikt ārā no slikta kolektīva, kurām apsolījuši aizsardzību, bet par atbildi pašam jāpiedalās kopējā darbā un jābeidz dzert, slikti uzvesties un sasieties ar tiem, ar ko iepriekš dzerts. Tā vietā Latvija solīto nepilda, met pa lampu un meklē, kā ar korišiem atkal samesties kopā. Kad par to visu vienreiz uzšauj pa pieri, tad bļāviens pa visu pasauli: «Par ko! Kā jūs uzd

Jeb sabiedrības politiskais trulums, nekaunība vai mācība Nr. 2. Savulaik brīnījos par stāstiem, ka lielākā daļa ASV iedzīvotāju nezina, kā sauc prezidentu, bet vadošos politiķus un kaut ko no aparāta spēj nosaukt labi ja pieci procenti. Izrādās, ka Latvijā ir stipri līdzīgi un pat vēl traģiskāk. Tomēr par visu pēc kārtas. Parakstu vākšana, lai ierosinātu referendumu par Saeimas atlaišanu, parāda Latvijas sabiedrības reālo politisko seju, uzskatus un spējas. Ziniet, patiesība ir rūgta un reizē arī nenormāli smieklīga. Kārtīgs Latvijas melnais humors. Teorētiski vajadzēja būt jau vismaz 500 tūkstošiem parakstu, bet ir ... . Kā zinām, pašlaik ir savākti apmēram 42 tūkstoši paraksti no vēlamajiem 155 tūkstošiem. Un tas ir fantastisks kuriozs – es pat nevaru atrast pieklājīgus vārdus, kā to nosaukt. Pastāstīšu, kāpēc tā. Latvijā pašlaik ir vismaz četras pilnīgi skaidri nosaucamas palielas iedzīvotāju grupas, kurām teorētiski vajadzētu būt sarakstā. Divas grupas veido kopā apm

Jeb stāsts par «Latvijas glābējiem» vai mācība Nr. 1. Pēdējos trīs mēnešus šogad esmu bijis novērotāja lomā. Parasti man patīk prognozēt, bet pēdējā laikā neredzu jēgu, jo viss tāpat palēnām iet turpat, kur prognozēju jau pirms gadiem desmit. Ir dažas izmaiņas, novirzes, bet būtībā virziens nemainās. Ja kādu interesē, var palasīt, ar ko sākās pārdomas par tautas varas kopienas partiju. Starp citu – par šo nosaukumu - «Tautas varas kopiena» - būs vēl viena mācība. Uzreiz saku, ka atradīšu tekstus, kur par to jau esmu runājis, bet atkārtot laikam vajag. Tātad – pirmā mācība par partybomzi, Latvijas saimniekiem un Latvijas glābējiem. Ziniet, vēl nekad Latvijas politikā neesmu redzējis momentu, kad kāds no malas tik ļoti patraucētu tiem, kas sevi pilnīgi pamatoti uzskata par Latvijas saimniekiem. Jo shēmas taču ir jau iepriekš atstrādātas. Vismaz vienu reizi un viens no elementiem top jau uz katrām no pēdējām vēlēšanām. Mēģināšu nevis uzrakstīt prasti pāris teikumos, kas tur