Ticiet vien, ka pie mums ir demokrātija

Turpinu tēmas, kuras iesāku ar rakstiem par jēdzienu atbrīvošanu un pamatojumiem par to, kāpēc nepieciešama Tautas varas partija.

Vispirms, man tā kā nesen pārmeta, ka es neko nesaprotu – Latvijā esot demokrātija. Satversmē esot ierakstīta vienlīdzība utt. Taisnību sakot – nesapratu, kāpēc vienlīdzība uzreiz ir demokrātija, jo var būt demokrātija bez vienlīdzības un otrādi. Tomēr vēlējos nedaudz precizēt «demokrātijas» popularizētājus, ka uz to tomēr derētu paskatīties reāli.

Portālā slon.ru publicēja rakstu par demokrātiju Meksikā. http://slon.ru/world/43_trupa_dlya_zheny_mera_pochemu_meksikanskaya_demokratiya_krovavee_diktatury-1182613.xhtml Vispirms – Meksika ir federatīva prezidentāla republika. Šis vārdu salikums ir pietiekams, lai šo valsti sauktu par demokrātisku. Tiem, kas nevēlas lasīt stāstu, īsi pārstāstīšu. Studenti pieprasa labāku izglītību. Kā protesta vietu izvēlas pilsētas mēra sievas priekšvēlēšanu kampaņas pasākumu. Saprotiet – Meksikā esot tāda «demokrātija», ka vienu un to pašu vēlēto ierēdni divreiz vienā amatā ievēlēt nevar. Tāpēc, lai nenorautu sievas kampaņu, mērs arestē 43 studentus un ar policijas un noziedznieku palīdzību viņus likvidē.

Stāsta morāli mēģināšu maksimāli precīzi iztulkot: «Var centīgi nokopēt visus nepieciešamos civilizācijas noteikumus: ik pēc vairākiem gadiem no augšas līdz apakšai atjaunināt visu izpildvaru, rīkot starp partijām īstu konkurenci, kad vēlēšanu rezultāti priekšlaicīgi nav zināmi, lasīt precīzas atskaites par ierēdņu ļaundarībām necenzētajos masu mēdijos. Un tās vienalga paliks tikai formālas procedūras, kuras, protams, centīgi tiek izpildītas, ja jau tā vajag, bet nekādā veidā nemaina reālo nācijas dzīvi, kas pieradusi pie normālas bandītiski-birokrātiskas valsts sistēmas, kas mierīgi sevi realizē kaut vienā partijā, kaut divās, kaut desmit.» Maksims Samorukovs.

Kāda droši vien gribas teikt: «Pie mums tā nav!» Nu, varbūt ne gluži tik traki, bet kopumā. Atceros Jura Bojāra stāstīto. Apmēram tā: «Bija tas laiks, kad cilvēkus sakoda lapsenes un viņi no tā mira.» Ne tik atklāti, kā Meksikā, bet notiek. Jā, mēs par neģēlībām lasām pietiek.com. Jā, mums mainās izpildvara un likumdevējvara. Ne tik centīgi, bet tomēr mainās.

Problēma ir tā, ka ierindas cilvēks, tāpat kā nelaimīgi Meksikas studenti, pēc «demokrātijas» propagandas (kam patiesībā ar demokrātiju nav nekāda sakara), priekšlaicīgi tiek nostādīts neizdevīgākā pozīcijā, nekā pretinieki, kas ļoti labi apzinās, ka nekādas demokrātijas nav. Tāpēc arī «demokrātiskajās» valstīs liela vara pieder bandītiem – viņi apzinās reālo situāciju, bet «demokrātijas» aizstāvis kā Matrosovs metas uz ambrazūras un pēc tam brīnās, ka zaudē. Jo šajā situācijā patiesībā ir tikai divi varianti, kā panākt zināmu vienlīdzību – pašam pāriet bandītu pusē, uzņemoties šo risku, vai censties panākt pēc iespējas lielāku demokrātiju, kas nozīmētu ar laiku arī sakārtotāku tiesu varu un izpildvaru. Ja domājat, ka aizejot uz vēlēšanām, atbalstāt demokrātiju – nu, domājiet, domājiet ... .

Otrā lieta – atkal atļaušos papriecāties par mūsu partijām. Šis skaistais vārds – vienotība. It kā jau partijai, kura nes šo vārdu, būtu jābūt kā klintij. Bet! http://www.pietiek.com/raksti/kas_ir_aboltinas_iekseja_opozicija «... līderes intereses aktīvi aizstāvējuši ar individuālajām kampaņām 12. Saeimā iekļuvušie Jānis Upenieks, Vilnis Ķirsis ... individuālie kampaņotāji garās un asās diskusijās tika iztaujāti par saviem motīviem un finansētājiem, kas aiz tā stāv, nu jau bijusī deputāte Ilma Čepāne atklāti Upeniekam un Ķirsim pajautājusi, kas finansējis viņu kampaņu un kā interesēs viņi strādās, atklātu atbildi tā arī nesagaidot ...»

Redz, šis ir kārtējais gadījums, kad uzskatu, ka partijām ir jābūt kontroles iespējām pār kandidātiem. Piekrītu tiem, kas saka: «Kas vairs pievērš programmām uzmanību!» Pareizi, kam pievērst uzmanību, ja ievēlēti patiesība ir dievs vien zina kas. Par kuriem pat nav zināms, ko viņi pārstāv un kā labā strādā. Un kas pēc iekļūšanas Saeimā var darīt ko grib, jo izmest viņus ārā nevar. Turklāt «Vienotība» sava tēla dēļ taču neatzīs, ka, tāpat kā savulaik Zatlers, arī ievilkuši Saeimā Trojas zirgu, tik mazāku.

Trešā lieta – bija jautājums par to, kā TVP sevi popularizēs. Ja nebūšot sponsoru, kur ņemšot naudu televīzijai un visam citam. Nu, vispirms jau jāsaka, ka finansiāli šāda tipa partija nav tik bagāta, kā «oligarhiskās» partijas – pēc definīcijas to nespēs. Dažs labs mērs var iepludināt uz vienām vēlēšanām vairāk naudas, nekā visas Latvijas partijas kopā savāks. Tāpēc cerēt uzvarēt ar reklāmām televīzijā ir muļķīgi. Jā, var sevi īsi parādīt, bet tas arī viss.

Risinājums varētu būt veids, kā savulaik «Jaunais laiks» nopelnīja savas balsis. Biedri aktīvi gāja pie cilvēkiem, runāja, stāstīja. Starp citu, šo taktiku vēl aizvien ļoti centīgi piekopj «Saskaņa», kas viņiem nodrošina gana lielu elektorāta daļu. Un beigu beigās – ja biedru skaits ir gana liels, tad var pietikt arī televīzijas reklāmām un visam citam.

TVP problēma gan pašlaik nav ne televīzija, nedz kas tamlīdzīgs. Tā ir jūsu pašu nespēja paskatīties uz reālo situāciju, šādi sevi atstājot zaudētāju pozīcijā «oligarhisko» partiju priekšā.