Par reālo politiku

Cilvēki tagad cepās par tādu lietu kā OIK. Protams, šo maksājumu ir vērts samazināt, bet viņam ir vismaz teorētiska vērtība. Toties kopš 2001. gada Latvijas iedzīvotājus aplaupa, nozogot pensionāriem simtiem miljonus eiro un tas nezin kāpēc vēl aizvien nav uztraucis nedz politiķus, nedz iedzīvotājus. Šo shēmu sauc «Pensiju otrais līmenis». Šoreiz nerunāsim par tā saukto «Pensiju trešo līmeni», jo tur katrs pats var izvēlēties, vai atdot naudu bankām vai nē. Vispirms nedaudz pieķersimies klasiskajam – kā mūs māna ar jēdzieniem. Pensija nav ekonomisks produkts, kā to daudzi sludina. Pensija ir sociāls produkts, kurš ir atkarīgs no tā, kāda ir sociālā sabiedrības vienošanās un kādu summu strādājošie ir gatavi atvēlēt maksājumiem tiem, kas kāda pieņemta vecuma cenza dēļ vairs nestrādā. Pensiju otrajam līmenim saistība ar pensijām ir divos faktoros – to iekasē no mūsu sociālā nodokļa maksājumiem un to izmaksā sasniedzot noteiktu vecuma cenzu. Tas arī viss. Realitātē gan otrais

Pieļauju, ka ikviens ir dzirdējis Latvijas valstsvīru aicinājumus, lai mums būtu pēc iespējas vairāk augsti izglītotu un labu prasmju darbinieki un uzņēmēji, kā arī stāstus par to, ka valsts iegulda pēc iespējas vairāk izglītībā, lai tā būtu pēc iespējas kvalitatīvāka. Realitātē tas viss ir lieli meli. Ja Latvijas izglītības sistēmai ir viena vienota īpatnība, tad to var nosaukt vienkārši – talantu kapsēta. Te pat varbūt nerunāsim par to, cik labi vai slikti ir priekšmeti, kurus tur pasniedz, jo tā kopumā latviešu valoda un matemātika ir diezgan labā līmenī, savukārt pārējie priekšmeti ļauj vismaz kādus savus talantus nojaust. Toties tas, kā notiek mācību process, talantus neattīsta. Apmēram pirms pieciem gadiem mēģināju saprast, kas no skolas mācību priekšmetiem man ir ļoti noderējis dzīvē un sapratu, ka, izņemot matemātiku, gandrīz nekas. Vēsturē man bija talants – tur nav šaubu, bet tas veidojās, lasot vēsturiskas grāmatas, jo skolas literatūra, sākot no 8. klases, kļuva ļoti