Par reālo politiku

Regulāri iznāk atgriezties pie stāsta par to, ka Tautas varas kopienas partija ir politisks modelis, nevis ideoloģija. Tomēr šoreiz iešu tālāk – uzreiz gribu pateikt, ka jaunai partijai arī nav jābūt piederīgai kādam «ismam». Par to runāju jau gadus četrus atpakaļ un tagad skatos, ka to sākuši pamanīt arī citi. Ukraiņu filozofs un politiskās domas pārstāvis Andrijs Baumeisters Ziemassvētku priekšvakarā dalījās ar savām domām par ideoloģiskajiem «ismiem». Tas nav «tukšais» Varnevičs, kam tikai vēstures bakalaurs kabatā. Akadēmiķis :). Vispirms gan sākšu nevis ar tekstu, bet gan vienkāršu un precīzu komentāru pie šī raksta: «Vispirms filozofi radīja idejas un pēc tam politiķi tās padarīja bezvērtīgas.» Dmitrijs Khaļipovs. Jā, tieši tā tas notiek – vispirms kāds rada skaistu ideju, bet pēc tam politiķi paņem no šīs idejas tikai nosaukumu un stāsta jums, ka to īsteno. Sliktākais – jūs tam arī ticat. Bet nu atgriezīsimies ir Andrija Baumeistera. Ieraksts ir šeit – https://www.faceb

Kam bail no liberālisma? Liberālisma pamatvērtības: - Minimāla valsts iejaukšanās ekonomikā. - Tiesības uz dzīvību, personisko brīvību un īpašumu.  - Pilsoņa tiesību garantēšana. - Visu pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā. - Brīva tirgus ekonomika. - Nodrošināta atbildība par tiesību pārkāpumiem un valsts varas caurspīdīgumu. Jūs tiešām esat pret to visu? Jeb vienkārši negribiet atzīt, par ko esat kļuvuši un kādas valstiskās sistēmas tagad valda? Pašlaik notiekošais man atgādina ko tādu - viss ir slikti, jo pār mums valda liberālisms. Nu, tas nekas, ka no liberālisma nekā nav, bet tas ir slikti. Alegorija - iedod tev zapiņu ar merša zīmi uz vāka. Secinājums - Mersis ir baigais mēsls.

Diemžēl reizēm diezgan vēlu saprotu, ko daži diskusiju dalībnieki grib dzirdēt. Varbūt tāpēc tik ilgi klausījos un mēģināju atbildēt par to, kas es esmu – liberālis, demokrāts vai nu kāds tur vēl ...krāts. Un izmisīgi pats mēģināju saprast – kāds TVK ar to sakars? Redziet, cilvēki dārgie – TVK ir nevis tāpēc, ka man to vajag, bet gan tāpēc, ka to pieprasījāt jūs. Apkārt ir daudz cilvēku, kas nav apmierināti ar esošo valdību un internetā viņu ir vēl vairāk, kas ir neapmierināti ar esošo valdību. Veicot kopēju neapmierinātības analīzi, secināju, ka visi šie «agresīvie» izpausmes veidi: - mītiņš; - stāšanās partijā; - bļaušana deputātiem ģīmī; - bļaušana internetā; - protests uz ielām utt., ka visi šie veidi nekādā veidā nepalīdz izdarīt to, ko cilvēki vēlas panākt. Tāpēc radīju ideju par TVK – gan partijas, gan valsts sistēmu, kas ir tendēta uz labu rezultātu politiskajā valsts pārvaldē. Savā būtībā TVK ir instruments, turklāt moderns. Varam salīdzinot pārvaldes sistēma

Tikko Aleksandrs Mirskis uztaisīja reklāmas rakstu. Zem tā var izlasīt, ko cilvēki par to visu domā. Viņi arī atbalsta. Lamā Latvijas valdību. Aicina Mirski kļūt par vadoni un vest uz "saulaino tāli". Ir tikai viena ķibele - tas viss nav taisnība. Problēma ir tā, ka vispirms pats Mirska kungs šo ierakstu nekontrolē. To var saprast no atbildēm, ko raksta it kā viņš. Otrs - visus komentārus, kas neatbilst tam, ko vēlas redzēt lapas administrators, dzēš un lieto tājus bloķē. Automātiski paši variet saprast, cik patiesu ainu šis ieraksts rada ikvienam, kurš lasa šo reklāmu. Mirska kungs tāds nav vienīgais. Ir Rīgas domē Jaunās konservatīvās partijas deputāts Sandis Riekstiņš. Viņš arī ir tikpat kvēls cīnītājs par taisnību, ka A. Mirska kungs. Un viņa ierakstos veidotā pasaule ir tikpat patiesa. Un tad es padomāju! Kam mums vajag neatkarīgo presi. Pašvaldību laikraksti, deputātu viedokļi - lūk, tā ir patiesība. Tas, ko mums vajag. Nafig visus tos - jo te taču ir patiesība! Izlasi

Šīs dienas raksts par vienu no debilākajiem vārdu salikumiem Latvijas politikā. Jauns + konservatīvs. Tas ir tas pats kas progresīvs + vecūksnis. Ģeniāli. Bet latviešiem der. Vispirms klasiski – kam ir vara partijā? Valde apstiprina jaunos biedrus. Biedra nauda – 5 eiro gadā? Protams, ka tas nav nopietni un tāpēc mums ir «ziedotāji». Ejam tālāk. Biedra tiesības – vērsties valdē ar ierosinājumiem. Loģiski, tas ir arī viss, kas Latvijas «partijās» šiem ir. Varas orgānu valdi arī šeit ievēl aizklāti. Tas vispār ir jauno «demogrāfisko» partiju īpašais atklātības un vienlīdzības šiks – aizklātās vēlēšanas. Valde ir tiesīga ar trim locekļiem. Tā kā visiem pieciem nemaz nav jāzina, kas patiesībā notiek. Valde apstiprina deputātu kandidātus. Interesanta Valdes priekšsēdētāja vēlēšanas sistēma. Izvirzām kandidātu, kurš savukārt izvirza vēl vienu valdes locekli. Apstiprina priekšsēdētāju, apstiprina arī valdes locekli. Šī soļa «demokrātiskumu», es tā ceru, nav jāskaidro. Tomēr šai ģeni

Jaunie politikas naivuļi (kāds es pats biju pirms gadiem desmit) sākuši mesties jaunajās partijās. Kas noteikti glābs Latviju! Urrāaa, biedri ... ēee, pagātnes izjūtas, neņemiet vērā. Šoreiz par glābjošo kustību «Par». Vai «Pret»? Viens no kustības pamatvirzieniem ir minimāla demogrāfija Latvijā un maksimāla imigrācija. Kādu rezultātu tas atstās uz Latvijas nākotni, lieki teikt, tāpēc jautājums – kustība «Par» ko? - paliek atklāts. Sāksim ar klasiku – kam pieder vara partijā? Viennozīmīgi valdei. Biedrus apstiprina valde. Izslēdz valde. Vismaz 20 biedri var ierosināt iekļaut kādu jautājumu biedru sapulces kārtībā, bet nekur nav teikts, ka valdei tas jāņem vērā. Lēmumu par sapulces darba kārtību pieņem valde. Ar to arī biedru iespējas beidzās – atliek tikai celt kartiņas biedru sapulcē un kongresā par valdes rosinātajiem jautājumiem. Šī «demokrātiskā» un «rietumu vērtībās balstītā» partija savu vadību ievēl aizklāti. Gan valdes locekļus, gan priekšsēdētāju. Valde apstiprina je

Man šodien būs jūs jāsarūgtina. Jā, nedaudz žēl, ka pēc 18. novembra uzreiz, bet tā nu ir sanācis, ka tieši tagad ir tas brīdis, kad varu atkal uzrakstīt par to, kā jums melo ar jēdzieniem un simboliem. Tā sarkanbaltsarkanā lentīte pie jūsu uzvalka, jakas, kleitas vai vienalga kā – man žēl, bet tas nav patriotisms. Lai ko arī jums stāstītu. Tas ir tikpat patriotiski, kā savulaik valkāt sarkano kaklautu. Protams, no vienas puses, ja jūs patiesi ticat, ka šī lentīte kaut kā palīdz jūsu valstij – es gan nezinu kā un arī nespēju izdomāt, loģika nevelk – visu cieņu. Tomēr jāatceras, ka uz pārējiem tas nestrādā – lielākā daļa to valkā tikpat godīgi, kā savulaik sarkano kaklautu. Tā kā patriotisma te nav. Toties kā skan to komentāri, kas noticējuši Nacionālās Apvienības «patriotisma» saukļiem un dodas lāpu gājienā: «Ikgadēja tradīcija. Vēl tuvāk Latvijai, latviešiem un patriotiskajam garam būt nav iespējams!» Protams, kas ir Līgo, Dziesmu un deju svētki un daudzas citas latviskās tradīcijas

Nebija doma rakstīt šodien un tagad, it īpaši tāpēc, ka būtu arī citas nopietnas tēmas, par ko uzrakstīt. Bet nu atkal saskāros ar latviešu domāšanu visā krāšņumā. Attiecīgi aizvien mazāk šaubu par to, kāpēc tā dzīvojam – ne jau valdība tikai vainīga, bet arī paši, kas centīgi stulbumu popularizē. Stāstīšu par klasisko idiotismu, kas latviešiem ir pirmajā vietā, turklāt tāds apgriezts – ja to nedara Eiropā, tad mēs arī nedarām, ja to dara Krievijā – tad mēs to nedarām. Pirmā diskusija bija par Uzvaras pieminekli, par kuru Ēriks Stendzenieks pauda domu, ka nojaukt nevajag. Twitterī Ēriks M norādīja, ka Berlīnē stāv T34 un to nost nejauc. Paprasīju: «Viņiem tur arī vismaz reizi gadā piedzerties ierodas vismaz 10 tūkstoši krievu?» Atbildi tā arī nesaņēmu, tikai pārmetumus, ka mani viņi jau nav situši utt. Vārdu sakot – Eiropā tā nedarot. Norādīju, ka Krievijā gan tā dara – kā vara mainās, tā arī pieminekļi. «Ziemeļkorejā arī kaut ko dara. Tādēļ, ka mēs it kā taču esam civili

Ir savākušas dažas domas un arī idejas, ko ir vēlme pastāstīt. Tomēr tas viss kopā vēl briest. Tikmēr šo ierakstu veltu partijai, par kuras nākotni skaidrības nav, bet kura tomēr jau sludina, ka ir gatava īstenot dažas idejas, kuras bija paredzētas TVK modelī. Un tātad - partija, kuru vēl dibinās (varbūt) "Mūsu zeme Latvija". 1. Ja deputāts pamet Saeimas frakciju, tad viņš pamet arī Saeimu un vietā nāk nākamais sarakstā. Šis ir viens no TVK nemaināmiem stūrakmeņiem. Tad vēl labs ir arī šis: Veikt NĪN nodokļa reformu, nodrošinot pilsoņu vienīgā mājokļa neaizskaramību. Patīk arī šis: pārskatīt neskaitāmo valsts nodevu, ko maksā dažādu nozaru uzņēmēji, lietderību un pamatotību. Pārējais varbūt arī ir labs, bet nav uzrakstīts skaidri, kā to panāks. Daudz kārtējās liekvārdības. Par partijas nākotni, ja to nodibinās. No vienas puses - jācer, ka tas nav kārtējais "Vienotības" klons, kurus pēdējā laikā šīs partijas sponsori centīgi štancē visās malās, meklējot, kuras i

Vārdā nesaukšu, bet atcerieties, ka bija vīri, kas kailām krūtīm bija gatavi aizstāvēt Abreni un asinis izliet par patiesu lietu. Šo stāstu ņemšu šīs dienas mācības pamatā. Viss šodien sākās ar nelielu diskusiju Twitter.com. Te diskusija: https://twitter.com/UldisVarnevichs/status/891375260473446400 Cik saprotu – klasiskais pārmetums par demokrātiju – kāpēc mēs kaut ko pārmetam Saeimai, ja tā ievēlēta demokrātiski un pārstāv vairākumu? Atkārtošos tiem, kas varbūt lasa pirmo reizi manus rakstus – ievēlēta ir, bet vairākumu nepārstāv. Pārstāv oligarhus, kas šīs personas uz vēlēšanām izvirzīja un panāca iecelšanu partiju valdēs. Aigaram Liepam diskusijā radās jautājums: Vai ir kāds politiskais spēks Latvijā, kurš: a) nav apdāvināts ar varu, b) nav atkarīgs no oligarhāta? Nav īsti skaidrs pirmais jautājums, bet ar otro ir skaidrs – pagaidām nav tāda politiskā spēka, kas nebūtu atkarīgs no oligarhiem. Un interesanti, ka viens no atbildētājiem, “baltiņš” uzreiz arī pasak

Pārbaudot savus kādreizējos rakstus, nākas konstatēt, ka daudzas idejas palikušas komentāros, nevis rakstu formātā. Tomēr arī tas, kas palicis rakstot, liek klusi skumt par to, ka pagājuši jau tik daudz gadi, nekas nav mainījies, piepildās tas, ko paredzēju, bet Latvijas iedzīvotāji vēl aizvien nav gatavi kaut vai sevi mēģināt glābt. Tā es runāju pirms pieciem gadiem – 2012. gads. Gata Šļūkas karikatūra, ko pievienoju rakstam, parāda, ka palicis jau tikai sliktāk, bet paši nezin kāpēc par to priecājamies. “Latvijas nākotni patiesībā nav grūti pareģot. To nosaka divi faktori, kurus mūsu politiķi nevēlas pieminēt, negrib ietvert plānos vai, ja galīgi piespiesti pie sienas, cenšas paust viedokli, ka nav nemaz tik traki. Pirmais faktors ir cilvēku aizbraukšana no Latvijas. Turklāt ne tik svarīgs ir pats process, cik fakts, ka oficiālā politika to neatzīst par uzmanības cienīgu, turklāt ne īpaši vēlas zināt, cik īsti ir aizbraukuši. Tā teikt, melot neies, vienkārši politika.