Par reālo politiku

Kad savulaik publicēju pirmos rakstus par to, kādai jābūt Tautas varas partijai, man pārmeta, ka partija prasīs biedru naudu. Trīs eiro mēnesī esot ļoti daudz. Manuprāt, dārga ir nevis biedru nauda normālā partijā, kur mērķus un darbību nenosaka oligarhi, bet gan nepiedalīšanās politiskajā dzīvē normālā partijā. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju šogad tā izmaksājusi jau apmēram desmit eiro mēnesī vairāk, nekā parasti. Ja neticiet, paskaitīsim. Jūsuprāt, ja pie varas Saeimā būtu partija, kurā darbību nosaka biedri, nevis mistiski sponsori no malas, vai kāds pieņemtu lēmumu trulai budžeta lāpīšanai noteikt PVN apsaimniekošanas maksai, kas palielināja iedzīvotāju izdevumus par pieciem līdz desmit eiro? Droši atsaucas komentāros tie, kas ir pārliecināti, ka viņiem ir vērts šos piecus eiro maksāt un ka tos izmantos lietderīgi un efektīvi. Tāpat – AS «Sadales tīkls» ieviestā fiksētā maksa par elektroenerģijas pieslēgumu un plānotie maksājumi par obligātā iepirkuma komponenti. V

Nesen atkal vienā sarunā pavīdēja pēdējā pusgadsimta sieviešu sāpīgākais stāsts – ka vīrieši vidēji vēl aizvien saņem lielāku algu, nekā sievietes. Cīnāmies par vienlīdzību, bet tā – kā nenāk, tā nenāk. Patiesībā ideja par sieviešu un vīriešu vienlīdzību ir gadsimta fikcija. Un nevajag te vainot mūsu senčus – pirmsākumos viss bija pareizi – notika cīņa par tiesību vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem. Kurā brīdī vārdiņš «tiesības» sāka aizvien biežāk pazust un aktuālāks palika «vienlīdzība», nepateikšu. Par to, kāpēc tas notika, es jau uzrakstīju šajā rakstā:  http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2016/03/femin... . Šoreiz stāsts būs par sekām, kādas izraisa ticība šādai idejai. Problēmas pamats jau ir vienkāršs – lai biznesā sievietes būtu vienlīdzīgas ar vīriešiem, viņām ir jāpārstāj būt sievietēm. Lai saprastu, pievērsīsimies tam, kā pašreizējā sabiedrība diezgan nekaunīgi īsteno nevienlīdzīgu politiku pret sievietēm, atbalstot vīriešveidīgās personas. Jo patiesībā jau vislie

Jebkuras nozares pārstāvjus parasti iedalu divos līmeņos – tajos, kas par šo nozari zina vairāk vai mazāk un tos, kas dzīvo jeb eksistē šajā nozarē. Pirmais nozīmē parasti zināšanu iekalšanu un atsaukšanos uz autoritātēm, otrais – procesu izpratni un daļēju saplūšanu ar attiecīgo darbības vai domāšanas jomu. Uzreiz jāatzīmē, ka populārāki sabiedrībā parasti ir zinātāji. Jo viņi «zina» un to ir vienkāršāk pieņemt parastam cilvēkam no malas. Savukārt «eksistētāji» apzinās labāk savas jomas praktiskās puses un to faktu, ka matemātikā 2+2=4, bet dzīvē bieži vien tā nenotiek. Labākam priekšstatam varu piedāvāt vēstures «zinošos» un «eksistētājus». Piemēram, jūs vēlaties zināt – kas ir Krievijas prezidents? Zinātājam nav problēmu jūs informēt, ka viņu sauc Vladimirs Putins. Bet atradīsies vēsturnieki, kas sāks stomīties, runāt par savādām Krievijas valsts tradīcijām un to attīstību mūsdienās un tamlīdzīgām lietām un nevēlēsies pateikt it kā visiem zināmu lietu – kas īsti ir Krievijas