Par reālo politiku

Ar saviem rakstiem un stāstiem mēģinu parādīt, cik lielā mērā politiķi melo jums, mēģinot aizsegties ar tādiem jēdzieniem kā nacionālisms, liberālisms, sociālisms utt. Un te internetā atkal iznāca ar to pašu saskarties – kad sākas intelektuālas spēlītes, kuras rada viltus ticamības momentu. Stāsts sākas ar salīdzinoši pat ļoti mierīgu Jāņa Iesalnieka komentāru internetā, kuru komentē Toms Lūsis: «Kristietībai ar islāmu ir tik daudz kopīga, ka nez vai jūsu viedoklis kādu pārsteigs, Jāni.» Uz manu norādi: «Jums ar Staļinu, Lūša kungs, ir tik daudz kā kopīga, ka jūsu viedoklis sen jau nevienu nepārsteidz. Derētu atgremot kaut ko jaunāku.», pretējā puse sniedz saiti uz rakstu https://www.statesboroherald.com/churches/faith/17-surprising-similarities-between-muslims-and-christians/ un raksta: «Ceru, ka precizēsiet stulbās, tizlās un nejēdzīgās vietas manā debilajā izteikumā vai vismaz nosauksiet kādas padsmit lietas, kas mums kopīgas ar Staļinu. Paldies jau iepriekš.» Jā, Lūša kungs, i

Karalis, monarhs, diktators – vai vienalga kas. Tas taču ir tik vienkārši un labi, atdot kādam varu un ļaut, lai šis cilvēks atrisina visas problēmas. Pilns internets un arī publiskās diskusijas ar stāstiem par labo Ulmani un vēl veselu kaudzi ļautiņu, kas visas problēmas atrisināja un visiem bija labi. Pirmā mācība šim stāstam ir diemžēl saistīta ar vēsturi. Diktators Ulmanis nebija labs. Politiķim Ulmanim nebija ne vainas, bet diktators viņš bija slikts. Piedodiet, bet nezinu nevienu labo diktatoru un Ulmanis nebija izņēmums. Un te mēs nonākam pie otras mācības – gribi, negribi, bet diktators būs slikts. Lai ko par viņu sacerētu tajā laikā un arī vēlāk. Un jā – šajā sarakstā ir arī karalis, monarhs, «voždjs» un tā tālāk. Monarham patiesībā pat ir mazāk iespēju būt sliktam, nekā diktatoram. Jo pēdējais valsti iegūst nevis mantojot, bet gan ar solījumiem, ka būs labāk. Nav tik svarīgi, kam viņš to sola, bet tas ir primārais nosacījums. Vārdu sakot – ir divi scenāriji – mon

Krievijā tikko aizvadītā mākslinieciskā uzveduma laikā, kas saucas «Balsojums par Krievijas konstitūcijas grozījumiem» un izmaksāja milzīgu naudu, Vladimiram Putinam un partijai «Vienotā Krievija» ir izdevies panākt veselus divus mērķus – nodrošināt pamatu Putina atkārtotai ievēlēšanai un sašķelt opozīciju. Milzīgu lomu šajā pasākumā ir nospēlējusi tāda personība, kā Maksims Kacs https://twitter.com/max_katz . Šis stāsts ir par to, kā notiek šādas shēmas un kā cilvēkiem censties no tādām izvairīties. Ja kādam liekas, ka Latviju tas neskar, ir vērts atcerēties notikumus pirms pēdējās Saeimas vēlēšanām, kas bija saistīti ar Artusu Kaimiņu un pavēra viņam ceļu uz Saeimu. Dažus mēnešus par patiesi aktuālām vai interesantām tēmām internetā video sāk publicēt Maksims Kacs. Stāsta tiešām labi, izskaidro dažādas pozīcijas, uzstājas pret valdību. Toties, kad sāk tuvoties šis mākslinieciskais uzvedums, Kacs ļoti agresīvi, ar vienvirziena saucieniem aicina balsot pret. Varētu jau visu sap