Ievads Nr. 1. Atbrīvojam politiskos jēdzienus

Man daudz ir jautājuši: «Kāpēc tu nevēlies balsot? Vai tiešām domā, ka vari dot Latvijai ko labāku?» Lai nepārtraukti nevajadzētu atbildēt, kāpēc es nebalsošu un ko es tādu varētu labāku dot, es to vēlos uzrakstīt. Tomēr, lai uzrakstītu, vispirms vēlos panākt, lai cilvēki saprastu tos jēdzienus, ko es izmantošu. Jau kopš 18. gadsimta pasaulē ir iestājies demagoģijas laikmets, kura ietvaros režīmi cenšas sev piesaistīt ikvienu politisko jēdzienu, kas ieguvis kādu labu slavu. Piemēram, kādreiz visi centās būt liberāli, bet pēc ekonomiskajām krīzēm šis jēdziens nepamatoti cieta. Tieši tāpēc, lai nebūtu diskusiju par to, ko es īsti domāju, lietojot jēdzienus rakstos, es mēģināšu vienā rakstā skaidri un gaiši uzrakstīt par vairākiem populāriem politiskajiem apzīmējumiem. Definīcijām izmantošu aprakstus no lv.wikipedia.net, kur atmetīšu lieko un vēstures laikmetos pievienotas muļķības. Nesaku, ka visus jēdzienus izmantošu vēlākajos rakstos, bet vēlētos, lai man vismaz kaut kādas muļķības nepārmet. Tāpēc – sāksim politikas jēdzienus atbrīvot no aizspriedumiem un gadsimtu laikā uzspiestiem neveiksmīgiem papildinājumiem.

«Demokrātija» - pats nopietnākais jēdziens, ko lietošu bieži un kam ir visai maz sakara ar to vājprātu, kas darās pasaulē. Definīcija - Demokrātija ir valsts pārvaldes forma, kurā varu īsteno tauta. Galvenais nosacījums – valstij svarīgu lēmumu vai likumu pieņemšanā vai grozīšanā galvenais ir visu aktīvo pilsoņu balsojums, turklāt tiecoties virzienā – kā visvienkāršāk un ātrāk nodrošināt šo balsojumu.
Wikipēdijā vēl piedieguši klāt tā saucamo «pārstāvniecisko demokrātiju», kad varu īsteno ievēlētie pārstāvji, bet tas patiesībā ir mēģinājums jau no 18. gadsimta iestāstīt tautai, ka šādā veidā realizē tautas varu.

Patiesībā «pārstāvnieciskā demokrātija» ir – definīcija – Republika ir valsts pārvaldes forma, kur valdīšanas orgānus ievēl.
Republika var būt demokrātiska, var nebūt. Es nevaru iedomāties demokrātiju bez republikas, bet republika bez demokrātijas – ierasta lieta. Jo vēlēt var ierobežota cilvēku grupa vai ievēlēt var ierobežotu cilvēku grupu. Šo grupu noteikt var ļoti dažādos veidos – gan nosakot dažādas kastas, kā ASV un dažādās citās valstīs, kur vēl aizvien ir divpalātu parlaments un vienā palātā parastam cilvēkam iekļūt ir ļoti grūti. Anglijā – lordu palāta. Jeb arī nodrošināt tik dārgu priekšvēlēšanu procesu, ka starp ievēlamo sarakstā spēj noturēties tikai tie, kurus finansiāli atbalsta kapitālu īpašnieki.
Wikipedia iedala republikas parlamentārās, prezidentālās un kvaziprezidentālās, bet man mūsdienu skatījumā tas liekas nenopietni. Wikipēdijā vēl uzsver, ka republika nevar būt monarhija. Mūsdienās gan republika var apvienot visas šīs pazīmes ļoti dažādos veidos. Drīzāk jārunā par kastu, kapitāla un vadonisma ietekmi uz valstīm, kas ir republikas.

Šoreiz nedomāju pievērst uzmanību tādam jēdzienam kā monarhija, lai arī mūsdienās tas ir gana aktuāli. Tomēr mēģināšu šo ideju vispārināt ar jēdzienu, kurš bieži minēts – vadonisms. Publiski to popularizē retais, jo tas būtībā nozīmē tautas nākotnes nodošanu vadoņa rokās, bieži vien šādā veidā gļēvulīgi atsakoties no iespējām pašiem ietekmēt savu nākotni. Interesanti, ka šo jēdzienu daudzu kur cenšas kaut kā notušēt. Šai saistībā interesants citāts no Wikipēdijas, kas izmanto mūsu vēsturnieku darbus: «Taču, atšķirībā no dogmatiskā komunisma, nacionālsociālisma vai pat Mussolīni nenoteikti definētā fašisma, Latvijā neizveidojās "Ulmanisms" vai "Vadonisms". Vēstures izpratnē un skolu programmās, monumentālajā celtniecībā un literārajos sacerējumos, teātru un koncertu repertuārā bija jāvalda vadonības, pozitīvisma un nacionālisma garam.» Tas ir – vadonisms neizveidojās, bet vadonībai jāvalda. Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji.
Vadonisma jēdziena definīcija ir tāda pati, kā monarhijai – definīcija - Vadonisms ir valsts pārvaldes forma, kad augstākā vara pār valsti juridiski atrodas viena valdnieka rokās. Monarhija – augstāko varu manto. Kā Ziemeļkorejā.
Vairāk par to, kā vadonisms sevi maskē ar populāriem politiskajiem jēdzieniem, pastāstīšu pie jēdziena «feodālisms». Vienkārši vēlos uzsvērt – vadonisms var būt feodāls, bet var būt arī republikānisks.

Feodālisms – zinu jau zinu, ka vēstures grāmatās stāsta, ka tas jau sen nav aktuāls, lai gan tā ir viena no lielākajām vēstures pasakām. Ne velti man pēdējā laikā oficiālā vēsture regulāri sagādā aizvien lielāku un lielāku vilšanos. Definīcija – Feodālisms ir sabiedriska iekārta, kurā valdības aparāta pārstāvji nodrošina savu pakļauto ar ienākumiem apmaiņā pret apņemšanos kalpot feodālim.
Oficiālās versijas viedoklis – feodālisma atlīdzība ir zemes gabals, uz kura atrodas zemnieki utt. Gluži vienkārši apgaismības laikmetā mainījās attiecību objekts – tas varēja būt kapitāls, rūpnīca, amats valsts pārvaldē. Tomēr bija vēlme tikt vaļā no vārda feodālis, jo tas nozīmēja cilvēku tiesību ierobežošanu. Vārdu atmeta, bet sistēma pārveidojās citā veidolā. Mūsdienās turpina būt aktuāla – kaut vai Latvijā nepārtrauktā labi atalgoto valsts uzņēmumu locekļu amatu dalīšana, kas sākās jau Kārļa Ulmaņa laikā un turpinās mūsdienās.
Pēdējā laikā aizvien vairāk mīlu Ziemeļkoreju kā ļoti labu piemēru jēdzienu izmantošanai to skanējuma dēļ. Patiesībā tur ir vienkārša feodālā monarhija – valsts, kurā vadonis manto varu un nodrošina savus pakļautos ar ienākumiem. Toties cik skaisti skan – Ķīnas Tautas republika cīņā par komunismu virs zemes!!! Tieši to pašu var teikt par Krieviju – republikas pazīmes vēl ir, bet visa vēlēšanu sistēma ir vadoņa kontrolē, kas savukārt dažādos veidos sadala feodus – ienākumus tiem, kas viņu atbalsta.

Pasaulē daudzi jēdzieni ieguvuši negatīvu nokrāsu tādēļ, ka tos izmanto Amerikas Savienotās valstis. Piemēram, demokrātija, cilvēktiesības, ko ASV cenšas uzspiest citām valstīm. Uzreiz jāatzīmē, ka demokrātijas tur ir ļoti maz, bet cilvēktiesības tiešām uzplaukst. Tomēr galvenais, kas raksturo ASV, ir vēl viens jēdziens – definīcija – Oligarhija ir valsts iekārta, kur augstākā politiskā un ekonomiskā vara pieder nelielai pilsoņu grupai.
ASV gandrīz visi prezidenti ir no samērā neliela skaita augstkolu absolventu grupas. Kongresā un senātā bieži vien ir pārstāvēti pat vienas ģimenes trīs paaudzes. Eksistē divas partijas, kuras pēc uzvarām bieži vien realizē to, ko solījusi otra partija. Būtībā ASV veiksmīgi apvieno kastu un kapitāla republikas principus, kurus kontrolē oligarhijas grupas. Tāpat kā daudzās citās valstīts – veiksmīgi aizsedzoties ar demokrātijas jēdzienu. Starp citu – praktiski tāda pati politiskā sistēma, tikai vienpartijas, eksistē Ķīnā. Kas arī mīl saukties par komunistisku valsti. Bet atšķir no ASV tikai divas politiskās īpatnības.

Esam nonākuši pie tā, ko daudzi pēdējā laikā nevar saprast – kritizēt vai slavēt. Uzreiz jāatzīmē – cilvēktiesības un līdztiesība nav viens un tas pats. Sāksim ar vienu – definīcija - Cilvēktiesības apzīmē ikvienam cilvēkam piemītošas visaptverošas tiesības, kas nav atkarīgas no jurisdikcijas vai citiem faktoriem, kā etniskā piederība, tautība, reliģiskā pārliecība vai dzimums. Šīs tiesības nevar piešķirt, ierobežot, apmainīt vai pārdot.
Man nav daudz komentāru pie šīs definīcijas. Vienīgais nosacījums parast ir tas, ka cilvētiesības nosaka ar valsts satversmes palīdzību. Piekritīšu, ja kāds teiks, ka cilvēktiesības esmu apskatījis ļoti minimāli, bet tās tomēr mūsdienās ir ļoti cieši saistītas ar likumdošanu, tāpēc vairāk par to uzrakstīšu citreiz. Un šo jēdzienu es pieminu nākošā dēļ.

Definīcija – Vienlīdzība ... ups, lv.wikipedia.net tādas nemaz nav. Ir ļoti daudz dažādu aprakstu, kur vienlīdzība ir ļoti laba, vajadzīga utt. Vienu brīdi domāju, ka šo jēdzienu varēšu aizstāt ar komunismu, bet tad sapratu, ka tie, kas šo jēdzienu izmeta tautā pagājušajā gadsimta sākumā, visdrīzāk vēl aizvien paši nav sapratuši, ko tas īsti nozīmē. Manā uztverē tas ir vistuvāk vienlīdzībai, jo paredz tiesisku, sociālu un kapitālistisku vienlīdzību. Tai pat laikā pilnīga šīs idejas realizācija nav iespējama.
Par vienlīdzību vēlos runāt tāpēc, ka tās rādītāji ir vieni no svarīgākajiem, kas parāda reālo cilvēktiesību īstenošanu. Jo citādi – gan Latvijā, gan Ķīnā, gan Nigērijā cilvēktiesības īsteno. It kā. Tai pat laikā dažādās sabiedrības grupās sociālo, juridisko un kapitāla attiecību joma ir ļoti atšķirīga. Vārdu sakot – cilvēktiesības ir skaists jēdziens, bet tā realizāciju nosaka tas, kāda izveidojusies sabiedrības vienlīdzība to īstenošanā.

Te nu esam nonākuši pie vēl viena jēdziena – kapitālisms. Saprotu, ka ar to apzīmē noteiktu vēstures laika posmu, tomēr ir aizdomas, ka salīdzinoši noklusē par vienu faktoru, kas pozitīvi ietekmēja valstu attīstību kapitālisma laikmetā un kas mūsdienās pamazām bremzē šo attīstību, novedot Eiropas valstis un ASV strupceļā. Lai to saprastu, paskatīsimies uz citu. Definīcija – Kapitāls ir ekonomikas teorijā ir viens no trim galvenajiem ražošanas faktoriem. Ekonomikā mīl runāt arī par zemi, iekārtām utt., bet politikā tas ir finanses vai nauda.
Viena no definīcijām, par kuru pagaidām neesmu sajūsmā. Bet kaut kas tomēr jāizmanto. Kāpēc uzmanība tieši Kapitālam? Lai cik skumji nebūtu, Rietumeiropas vēsture mūsdienās zināmā mērā atkārtojas. Pirms 2000 gadiem Romas impērijā bija tehniskās sfēras uzplaukums, ko lielā mērā nodrošināja augļotāju kapitāls. Katrs, kurš studējis ekonomiku, ir pazīstams ar principu, kā ar kredītu un aizdevumu sistēmu pieaug bezskaidrā nauda. Tas nozīmē, ka dodot no noguldījumiem kredītus, pieaug naudas apjoms, kurš ir vienkārši uz papīra. Romas impērijā augļotāji un Eiropā bankas 18. - 19. gadsimtā tādā veidā nodrošināja nepārtrauktu apgrozībā esošās naudas pieaugumu, ko bankas ieguldīja rūpniecībā, tādā veidā nodrošinot attīstību. Tomēr agrāk vai vēlāk tam bija jānoved pie nopietnām finansiālām sekām, kā tas notika Romas impērijā. To, ka ne viens vien pēc Romas impērijas krišanas tieši augļotājus vainoja impērijas nespējībā, liecina kaut vai tas, ka vēl tūkstoš gadus pēc impērijas bojāejas augļotājus ienīda visā Eiropā un tikai 15. gadsimtā ar apgaismības periodā sākumu, kas, pēc manām sajūtām, reizē saistījās ar masveidīgu vēstures pārrakstīšanu, bankas beidzot iznāca atkal sabiedrībā oficiāli.
Eiropā krahu aizkavēja industriālā revolūcija. Šo laikmetu un atbilstošās valstiskās sistēmas patiesībā vajadzētu saukt par industriālismu, nevis kapitālismu, bet tas lai paliek uz vēsturnieku sirdsapziņas. 20. gadsimta sākumā industriālisma attīstības tempi kritās un banku sistēma nonāca problēmu priekšā. Tiesa, valstis to centās risināt pretējā ceļā – ļaujot bankām ņemt aizdevumus no valsts bankas uz nelieliem procentiem. Rezultātā uzplaukums pēc pirmā pasaules kara un spēcīga inflācija ļoti daudzās valstīs, ko nodrošināja ne tikai valdības drukātā nauda, bet arī lielos apjomos pieaugoša bezskaidrā nauda. Rezultāts – pilnīgs finanšu krahs ASV Volstrītā un Lielā krīze.
60. gadu jaunā industriālā revolūcija, kas piepildīja cilvēku ikdienu ar ļoti daudziem izgudrojumiem, atkal ļāva regulāri ieguldīt banku radīto kapitālu. Bija nelielas krīzes, bet tas bija ierasts process. Tomēr 2007. un 2008. gadā pārprodukcija un jaunu izgudrojumu trūkums izraisīja jaunu krīzi – bruka bezskaidrās naudas radītās finanšu piramīdas. Zinu, ka kritiķi teiks – mūsdienās ir tik daudz izgudrojumu. Praksē mūsdienās ir ļoti daudz izgudrojumu pilnveidojumu, bet kopš 60. gadiem, kad masveidā arī parastajiem iedzīvotājiem ieviesās tādas lietas kā mašīnas, televizori, magnetafoni utt., visi šie izgudrojumi ir tikai pilnveidoti, pārnesti citā skatā, bet būtisku jauninājumu ir maz. ASV 90. gados glāba datori. Pēdējos 20 gadus būtisku jaunumu nav un tas radīja kārtējo lielo krīzi. Kamēr bankas varēs neierobežoti radīt bezskaidro kapitālu, tikmēr neizbēgt no inflācijas. Industriālo atklājumu laikmetā liekais kapitāls ir labs, bet brīdī, kad atklājumi apstājas – bezdarbs un viss tas, ko redzam Spānijā, Latvijā un vēl daudzās Eiropas valstīs. Vārdu sakot – turpmākajos rakstos netaisos lietot tik populāro populistu jēdzienu kapitālisms, bet gan apskatīt – kāda ir kapitāla ietekme uz noteiktiem faktoriem. Turklāt parasti – tieši banku kapitāla, nevis investētā kapitāla.

Vēl daži vienkāršāki, bet tikpat populāri jēdzieni. Definīcija – Liberālisms ir pēc iespējas minimālāka valsts iejaukšanās ekonomikā. Par to, kā ar šo visnotaļ cēlo jēdzienu izmisīgi cenšas nomaskēt reizēm pat ļoti muļķīgas idejas, šoreiz neko neteikšu.

Definīcija – Konservatīvisms nodarbojas ar jau zināmu vērtību saglabāšanu.
Ļoti spilgts konservatīvisma piemērs ir Latvija, kas regulāri uzkāpj uz Ulmanisma grābekļa – atbalstīsim zemniekus, atbalstīsim vadoņus, atbalstīsim laukus, atsauksim atpakaļ Padomju savienību utt. Viss, kas bija kādreiz, ir labs. Tagad – slikti. Problēma – ļoti bieži konservatīvismu jauc ar nacionālismu. Piemērs – kaut vai «Jaunās konservatīvās partijas» programma - «ieviešama vienota skolu sistēma valsts valodā, kuras ietvaros mazākumtautību bērniem var tikt pasniegta arī viņu valoda un vēsture.»

Definīcija – Nacionālisms ir etniski politiska ideoloģija. Raksturīga noteiktas grupas locekļa piederības izjūta.
Precīzāku definīciju pašlaik nespēju rast. Ideoloģija var būt konservatīva, agresīva, radikāla, ekspansīva, industriāla, valstiska un citos veidos. Pēdējā minētā ir salīdzinoši pati labākā, pārējās parasti velk uz sadursmēm ar kādu grupu valsts iekšienē vai ārpusē – skaitliski mazāku vai lielāku pretinieku. Valstiskais nacionālisms parast ir mēģinājums veidot kopēju valsts nāciju. Nespēj eksistēt kā ilgtspējīga ideoloģija, kas noteikts jau definīcijā – atkarībā no realizētajiem mērķiem grupas piederības sajūtas mainās un attiecīgi valdošie nacionālisma virzieni arī ir mainīgi. Piemēram, Eiropā aizvadītajā tūkstošgadē daudzas valstis un valsts personas realizēja ļoti spēcīgu valstiskā nacionālisma politiku – Pēteris I Krievijā, Saules karalis Francijā, Bismarka loma Vācijas apvienošanā utt. Pēc valsts ar vienotu nāciju izveides valstiskais nacionālisms zaudēja aktualitāti, radot industriālo, kas arī ir samērā pozitīvs, vai radikālo un pat ekspansīvo nacionālismu. Savukārt mūsdienās Eiropā, palielinoties imigrantu skaitam, valstiskā nacionālisma idejas atkal kļūst aktuālas.

Definīcija – Sociālisms ir valsts politika, kas vērsta uz sociālās nevienlīdzības novēršanu un taisnīgu labumu sadali.
Wikipēdija un visi citi uzskata, ka sociālisms ir iespējams tikai palielinot valsts lomu ekonomikā. Es uzskatu, ka vienkārši pagaidām nav atrasts cits sociālisma realizācijas veids. Es to sauktu par feodalizēto sociālismu – valdība pārdala līdzekļus, protams, vispirms neaizmirstot par saviem feodāļiem. Iekārta, kas valda gandrīz visās Eiropas valstīs ar vairāk vai mazāk izteiktu feodalizācijas pakāpi. To noteikt ir samērā vienkārši – atliek novērot, cik lielu ekonomikas daļu kontrolē valsts uzņēmumi. Latvijā – praktiski pusi, ja ne vēl vairāk.
Ir brīvā tirgus sociālisma variants. Bet tā pagaidām lielā mērā ir mana ideja, jo valsts mērogā nekad pilnībā nav pielietota. Par to citreiz. Un noslēgumā – ir pilnīgas vienlīdzības sociālisms jeb, cik noprotu, komunisms. Par to gan laikam vēl aizvien neviens neko skaidri pateikt nevar. Lietot jēdzienu māk, bet skaidri pateikt, kas un kā – nevar.

Ja vēl parādīsies aktuāli jēdzieni, atkal rakstīšu. Kopumā jāatzīst, ka 20. gadsimta un mūsdienu politiskā doma izceļas ar izcilu izdomas trūkumu un vēlmi nomaskēt savas bieži vien neveiksmīgās idejas ar populāriem jēdzieniem. Ne jau velti demokrātija, liberālisms un cilvēktiesības daudzviet ir kļuvuši par lamu vārdiem. Wikipēdijā ļoti bieži raksta – ASV ar to saprot, tur ar to saprot, mūsdienās ar to saprot. Vārdu sakot – izdomā savas idejas un nosauc tās pazīstamos vārdos.