Par reālo politiku

Rakstu jau tagad, lai pēc vēlēšanām man neteiktu – jā, jā, tu tagad runā, bet pats nezināji. Uzreiz saku – jūs būsiet vīlušies par vēlēšanu rezultātiem. Nē, es šajā situācijā nedomāju par to, cik un kādas partijas ievēlēs. Es šoreiz domāju tieši partiju biedrus un tos kvēlticīgos, kas ies uz vēlēšanām nevis tāpēc, ka vajag, bet gan tāpēc, ka viņi tic partijām. Kāpēc jūs būsiet vīlušies? Tāpēc, ka Latvijas partijām ir nospļauties uz to, ko jūs gribat, vēlaties un par ko balsojat. Paies tikai mēnesis un jūs šokēs tas, ko partijas izdarīs, veidojot valdību. Paies vēl mēnesis un jūs šokēs jaunais budžets, kas pārkāps pāri visiem partiju solījumiem un tos vienkārši neievēros. Paies vēl pusgads un jūs sapratīsiet, ka arī partijas valdei ir pilnīgi vienalga, ko jūs gribat. Tā ir bijis vienmēr un tā būs. Rakstu jau tagad tāpēc, lai pēc vēlēšanām varat palasīt un saprast, kur ir tā vaina. Vaina nav jūsos un neko nepalīdzēs arī tas, ja jūs «Vienotību» nomainīsiet uz ZZS vai «Nacionālo a

Man daudz ir jautājuši: «Kāpēc tu nevēlies balsot? Vai tiešām domā, ka vari dot Latvijai ko labāku?» Lai nepārtraukti nevajadzētu atbildēt, kāpēc es nebalsošu un ko es tādu varētu labāku dot, es to vēlos uzrakstīt. Tomēr, lai uzrakstītu, vispirms vēlos panākt, lai cilvēki saprastu tos jēdzienus, ko es izmantošu. Jau kopš 18. gadsimta pasaulē ir iestājies demagoģijas laikmets, kura ietvaros režīmi cenšas sev piesaistīt ikvienu politisko jēdzienu, kas ieguvis kādu labu slavu. Piemēram, kādreiz visi centās būt liberāli, bet pēc ekonomiskajām krīzēm šis jēdziens nepamatoti cieta. Tieši tāpēc, lai nebūtu diskusiju par to, ko es īsti domāju, lietojot jēdzienus rakstos, es mēģināšu vienā rakstā skaidri un gaiši uzrakstīt par vairākiem populāriem politiskajiem apzīmējumiem. Definīcijām izmantošu aprakstus no lv.wikipedia.net, kur atmetīšu lieko un vēstures laikmetos pievienotas muļķības. Nesaku, ka visus jēdzienus izmantošu vēlākajos rakstos, bet vēlētos, lai man vismaz kaut kād

Baidos, ka ar visām savām prognozēm esmu iesēdies lielā peļķē. Iemesls - man pat sapņos nerādījās, cik bailīga var būt Eiropa. Pašreizējie notikumi atsauca atmiņā pretošanās kustību padomju varai pēc Otrā pasaules kara Latvijā. Sēž veči mežā pie radio un tur skan par to, kā ASV un Rietumi atbalsta mūsējos, tūlīt nāks, tūlīt būs. Džeki turās, cer, gaida. Ar ko tas viņiem beidzās - diez vai Latvijā ir kāds, kurš to nezinātu. Skatos uz Ukrainu un saprotu, ka vēsture atkārtojas. Krievija atklāti ieved karaspēku Ukrainā, lai arī karu nepiesaka. Būtībā situācija ir skaidra - Putins atklāti dod saprast, ka pieņems tikai Ukrainas kapitulāciju, kas nozīmēs Doņeckas Tautas republikas atzīšanu, Krim-nash un Ukrainas oficiālu iestāšanos Eirāzijas muitas savienībā, atzīstot, ka atrodas Krievijas ietekmes zonā. Turklāt tur nav ilūziju - jautājums ir tikai par to, ko varbūt kādā mirklī izdosies Ukrainai ietirgot līgumos, bet tas arī viss. Diez vai mērķis ir Janukoviča atgriezšanās