Tautas varas partija – kā efektīvi darboties?

Raksts par to, kādai būtu jābūt partijai, kas aizstāvētu savu biedru intereses, cik manu, latviešu vidū neizraisīja gandrīz nekādu interesi. Nu, tā arī ir demokrātijas izpausme – ja jūs tas neinteresē, tad tā ir jūsu izvēle. No manas puses galvenais bija paust ideju. Ja jūs apmierina esošā politiskā un ekonomiskā situācija – kā jau teicu, tā ir jūsu izvēle.

Saņēmu vienu komentāru, kur norādīja vairākas šādas partijas problēmas. Piekritu par problēmām, bet tas nebija nekas jauns. Brīdi, kad radās ideja par to, kāda izskatās demokrātiska partija mūsdienās, uzreiz arī apcerēju, kā izbēgt no virknes problēmu, kas šādas partijas skar. Manuprāt, neievērojot šādus nosacījumus, patiesībā demokrātiju ievērot neizdosies. Tomēr tās ir manas pārdomas, tāpēc to visu rakstu atsevišķi.

Vispirms – kā panākt to, lai ievēlētie deputāti nekļūst par «klauniem». Domāju, ka tiem, kas interesējas par politiku, dzīvā atmiņā ir «Olšteina sešinieks». Es vēl aizvien atceros, kas notika Zīgerista, Čevera laikā, kā «Latvijas ceļš» izmantoja «Jaunās partijas» pārbēdzējus. Būtībā šo problēmu būtu jārisina nevis partijas, bet visas Latvijas mērogā. Tomēr partijas risinājums ir vienkāršs – neievēro to, ko saka partija – tevi izslēdz. Jo demokrātiskas partijas deputāti Saeimā iekļūst nevis tāpēc, lai sev pelnītu naudu vai vēl kaut ko, kā to iztēlojas lielākā daļa deputātu, bet lai realizētu to, par ko balsoja biedri. Tas gan neizslēdz to, ka deputāti muks. Bet tā diemžēl ir mūsu vēlēšanu sistēmas vaina, nevis partijas.

Nākamais – kā panākt, lai katrs, kurš vēlas, nevis muld stundām un kavē laiku, bet gan runā par tēmu. Domāju, ka šeit ir iespēja izmantot elektroniskās balsošanas sistēmas iespējas. Runātājam ir piecas minūtes laika ieinteresēt klausītājus zālē par savu tēmu. Turklāt piecās minūtēs ir jāiekļauj konkrēts piedāvājums – ko un kā darīt. Ja pēc runas klausītāji pārsvarā nobalso nepatīk, tad nākamo runu var teikt pēc pusgada, piemēram. Savukārt, ja ir piedāvājumi attīstībai, apdomāšanai, tad ar to nodarbojas konkrētas darba grupas, kuras izveido partija. Citādi tiešām veidosies nepārtraukta muldēšana.

Man norādīja uz to, ka partijai ir jābūt ideoloģijai. Es uzskatu, ka to izveidos paši cilvēki. Nav uzreiz jāstāsta – mēs esam sociālisti, komunisti, liberāļi utt. Cilvēki sanāks, vienosies par to, ko vēlas panākt un to arī realizēs.

Viens no pārmetumiem – ja partija uzvarēs Saeimā, uzreiz saliks mazus nodokļus, lielas algas un kā tad dzīvosim? Vārdu sakot, budžets būšot pilnīgās lupatās. Nepiekritīšu. Lupatas drīzāk ir tagad, jo demokrātiskā partijā tomēr cilvēkiem ir jāpamato tas, ko tu vēlies darīt. Samazināsim PVN uz pieciem procentiem un IIN uz 10? Labi, bet kur ņemsi naudu, kā kompensēt samazinājumu? Ņemot vērā, ka demokrātiskas partijas pirmais nosacījums ir atklātība, es drīzāk domāju, ka budžets kļūs pārskatāmāks un sakārtojams. Turpinājumā būs apskats, kas iezīmēs pirmās darbības, uz ko būtu jātiecas demokrātiskai partijai, lai tā būtu vēl efektīvāka.

Vēl viena norāde – neizdosies panākt neatkarību no oligarhiem. Vispār, manuprāt, tieši šai partijai ir cerības panākt neatkarību. Vispirms – nekādu ziedojumu. Tikai biedru naudas, kuras ir obligātas. Nemaksā, nepieņem lēmumus. Kāpēc tā? Jo tad, ja cilvēks maksā, viņš vēlas iegūt arī kaut ko pretim. Savukārt, ja tev maksā par to, ka tu esi partijā, tad tev jādomā par to, kurš tev maksā. Savukārt šajā situācijā, kad konkrētas personas izpilda partijas uzdevumu, viņas ir salīdzinoši maz ietekmējamas. Ja saprot, ka radusies situācija, kas individuāli traucē, personu var nomainīt. Turklāt pašam izpildītājam jāsaprot pozīcija un jāatkāpjas, kad tas vajadzīgs. Ja neatkāpsies un realizēs to, ko partija nevēlas – izslēgšana un tālāka darbība, lai novērstu šādas sekas. Ja izdosies realizēt sistēmu, tad vienīgais veids, kā kaut ko ietekmēt, ir ietekmēt visu partiju. Un, jo lielāks dalībnieku skaits, jo tas ir grūtāk.

Vēl viens faktors – partijā var savākties nezin kas. Pat baltie tēvi. Ir tādi pārstāvji. Jā, tas ir iespējams. Turklāt domāju, ka šādā partijā dažādi domājošajiem ir iespējas beidzot panākt to jautājumu risināšanu, ko ar savām mazajām partijām nekad neizdosies. Es te nepieminu mazos Napoleonus, kas uzskata, ka bez viņiem nekas nenotiks un tāpēc viņi dibina partijas, kuras vadīs, vadīs, vadīs ... Es domāju parastos mazo partiju biedrus. Domāju, ka nav noslēpums, ka lielākā daļa cilvēku vēlas ierobežot banku patvaļu, sakārtot dzimumaudzināšanas jautājumus, lai nepieļautu Latvijā dažādas Eiropas Savienības situācijas, gūt pārliecību par to, ka Latvijas valsts viņus atkal neapkrāps. Bet viņi ir izmētāti pa ļoti daudzām partijām, kurās ir dažādi atšķirīgie mērķi un tāpēc šos vienojošos faktorus nevar panākt. Apvienošanās vienā partijā ļautu noskaidrot, ko tieši vēlas Latvijas iedzīvotāji un realizēt to, par ko vairākums nobalso. Turklāt pieejami arī dažādi kompromisa faktori. Piemēram, es neatbalstu Antiglobālistus, bet atbalstu ne vienu vien viņu ideju. Man riebjas «Nacionālās apvienības» divkosība un liekulība, bet aizrauj vairāku viņu biedru plāni un idejas. Šādi vēl var uzskaitīt un uzskaitīt. Uzreiz būšu godīgs pret tiem, kas turpinās teikt – kāda būs partijas ideoloģija? Man nav ne jausmas. Uzreiz varu pateikt – ja partija sāks dalīties, kas būtībā nebūs nekas īpašs, tad es piesliešos tai pusei, kas man būs tuvāka. Tomēr, kamēr es būšu partijā, ne mirkli netaisos stāstīt par to, ka vajag klausīties tikai mani un darīt, kā es teikšu. Ja man liksies, ka partija dara lietas, ko es nespēju pieņemt – izstāšos. Tā ir demokrātija un tās ir manas tiesības. Tomēr jebkurā gadījumā šāda partija, kas darbosies pēc šādiem principiem, īstenos savu biedru intereses.

Nākamais punkts, kas apspriests no malas un vēl ilgi būs tīri teorētisks. Tiekam Saeimā, kur sākas tirgus un tad nu pieredzējušie politiķi apspēlē muļķa tautu vienos vārtos. Nepiekritīšu. Ja partijai būs precīzi mērķi, ko tai deleģējuši biedri, tad tirgus būs ļoti vienkāršs – vienošanās tikai ar tām partijām par valdības izveidi, kas gatavas kādus no šiem mērķiem realizēt. Un viss. Turklāt tie nevar būt tādi mērķi kā «Sociālisma attīstība», «izglītības kvalitātes celšana.» Konkrēti, kas, kur un kā.

Vēl viens demokrātiskās partijas nosacījums – nekādā gadījumā neuzkāpt uz senās Atēnas «grābekļa» ar ideju par varas deleģēšanu, kaut vai uz laiku, vienai personai. Es saprotu, ka pienāk brīdis, kad cilvēki nav pārliecināti par savu izvēli. Notiek kļūdas un tad sāk ieklausīties vienā, kas saka, ka to visu spēj atrisināt. Tas nekad nav labi beidzies. Un cīņa par demokrātiju ir mūžīga cīņa – no tā diemžēl netiksim vaļā, jo tā ir cīņa par parastās tautas izdzīvošanu.

Noteikti vēl ir par ko runāt un precizēt. Jautājiet komentāros un es atbildēšu. Nākamais raksts būs par to, ko partijai būtu vēlams panākt visas Latvijas mērogā, lai demokrātijas sistēma būtu efektīva. Atvainojos, ja dažas idejas nav pilnībā izprotamas – galvā it kā ir, bet pilnībā uzlikt uz papīra vēl neizdodas.