Nebeidzamo murgu gūstā
Nebija doma rakstīt šodien un tagad, it īpaši tāpēc, ka būtu arī citas nopietnas tēmas, par ko uzrakstīt. Bet nu atkal saskāros ar latviešu domāšanu visā krāšņumā. Attiecīgi aizvien mazāk šaubu par to, kāpēc tā dzīvojam – ne jau valdība tikai vainīga, bet arī paši, kas centīgi stulbumu popularizē. Stāstīšu par klasisko idiotismu, kas latviešiem ir pirmajā vietā, turklāt tāds apgriezts – ja to nedara Eiropā, tad mēs arī nedarām, ja to dara Krievijā – tad mēs to nedarām. Pirmā diskusija bija par Uzvaras pieminekli, par kuru Ēriks Stendzenieks pauda domu, ka nojaukt nevajag. Twitterī Ēriks M norādīja, ka Berlīnē stāv T34 un to nost nejauc. Paprasīju: «Viņiem tur arī vismaz reizi gadā piedzerties ierodas vismaz 10 tūkstoši krievu?» Atbildi tā arī nesaņēmu, tikai pārmetumus, ka mani viņi jau nav situši utt. Vārdu sakot – Eiropā tā nedarot. Norādīju, ka Krievijā gan tā dara – kā vara mainās, tā arī pieminekļi. «Ziemeļkorejā arī kaut ko dara. Tādēļ, ka mēs it kā taču esam civili