Par reālo politiku

Diskusija Twitter.com par to, kas vainīgi skolu problēmās - skolotāji vai disciplīnas trūkums, noveda pie jautājuma par ekspertiem - kur atrast tos labos ekspertus, kas izvērtēs pašreizējo situāciju un parādīs, kurā virzienā tad nu doties. Piedodiet nu, bet Twitter.com uz šo jautājumu neatbildēt. Galvenais iemesls - pašreizējā situācijā atbildes nav. Nu nav to īsto ekspertu. Uzreiz pateikšu, kā es redzu pašlaik skolu - skolotājiem katru gadu pamet programmu, pēc kuras mācīt, turklāt atzīmējot, ka primārais ir skolēns un pedagoga tiesības paliek pēdējās šajā hierarhijā. Skolēnam uzgrūž mācību materiālu apjomu, kas apmēram 70 % skolēnu pārsniedz to, ko viņi spēj paņemt pretim. Direktors raustās pa vidu starp IZM, pašvaldību, savu skolu un, ja nekļūdos, apmēram 20 iestādēm, kas jebkurā brīdī var ierasties un pārbaudīt direktora darbu. Neesmu gan dzirdējis, ka kāda no šīm pārbaudēm būtu nesusi kādu labumu. Un visa augšā ir IZM, kuras ierēdņi, ierodoties uz semināriem skolās, atklāti pasa

Riebjas vērot, kā dažādos preses izdevumos un rakstos mēģina nomelnot idejas, saistot tās ar notikumiem, ar kuriem tām nav nekāda sakara. It īpaši šajā jomā «mīl» demokrātiju – gandrīz katrā valstī pasaulē tieši demokrātija pēdējā laikā radot lielākās problēmas. Lai šo blēņu stāstu saprastu, vajag vienkārši paskatīties uz šī jēdziena definīciju. Vispirms – demokrātijas ir divu veidu. Tiešā demokrātija, kad valsts pārvaldi īsteno tauta, ir ļoti sena pagātne – eksistēja senajā Atēnu pilsētvalstī. Mūsdienās ir pazīstama otra forma – pārstāvnieciskā demokrātija, kad varu īsteno tautas ievēlētie pārstāvji. Ierindas pilsonis piedalās valsts pārvaldīšanā, atdodot savu balsi vēlēšanās vai piedaloties referendumā. Tomēr, lai runātu par tautas varu otrajā gadījumā, ir nepieciešami daži priekšnosacījumi. Ja nosacīti varam pieņemt, ka vienlīdzību un brīvību mūsdienu «demokrātiskās» sabiedrības ievēro, tad ir viens nosacījums, kurš tiek pilnībā ignorēts. Tas ir – valsts garantē lēmumu pi

Vēl viens aktuāls mīts saistās ar ļoti interesantu domāšanas veidu. Ideja apmēram tāda: « Es nekā nedarīšu, es ne par vienu nebalsošu un viss ar laiku paliks labāk.» Tas pat nav fatālisms, kur cilvēks skaidri pasaka, ka neko nedarīs un pakļausies likteņa varai. To varētu nosaukt citā vārdā, bet uzreiz ir skaidrs, ka apvainosies gandrīz 90 % aktīvo interneta komentētāju, kas uzskata, ka šādā veidā cīnās par labāku Latviju. Tāpēc šo vārdu skaļi nepaudīšu. Visbiežāk kā pamatojumu šādai darbībai piesauc indiešu sasniegumus un Mahatmu Gandiju. Lai gan tas ir atklāti muļķīgi – nevardarbīgās pretošanās kustība Indijā un vēlāk arī Dienvidāfrikas republikā ietvēra sevī ļoti daudz dažāda veida darbību, turklāt tā notika kustību un partiju vadībā. Patiesībā neviens no šo kustību dalībniekiem pat netaisījās iedomāties, ka varētu neko nedarīt un ne par ko nevēlēt. Vēl viens vēsturisks piemērs ir tas, kā Latvija savulaik atguva neatkarību. Jā, pašas idejas pamatā bija nevardarbīgā pretošanās,

Lai attaisnotu savu nekā nedarīšanu un nevēlēšanos ietekmēt valsts politiku, latvieši izdomā dažādus iemeslus. Dažos rakstos mēģināšu pastāstīt, kāpēc šie iemesli ir vienkāršs mēģinājums aizmālēt acis pašam sev un citiem. Pirmais no stāstiem: «Es tagad neiešu politikā, audzināšu savus bērnus un viņi pēc tam uzcels skaisto un labi nākotni.» Piedodiet, bet šis stāsts man vienmēr liek smieties. Vispirms jau vēsture ir pierādījusi šīs idejas bezjēdzību. Ja tu pats neesi gatavs mainīties, tad bērnus diez vai kas labs sagaida. XX gadsimta 90. gadu sākumā tā bija galvenā ideja – mēs te kaut vai malā pastāvēsim, bet izaudzināsim skaisto un gudro paaudzi, kas tagad mūsu valsti vedīs. Viss jau bija pareizi – izaudzināja. Vidusskolas un augstskolas beidza ļoti daudzi kvalificēti un gudri speciālisti. Tikai viena problēma – valsts jau nemainījās, palika domāšanā un darbībā tāda pati, kā pirms 20 gadiem un mūsu jaunatnei vienkārši vieta neatradās. Viņi varbūt arī ir citādāki, bet mēs palikām

Piedaloties interneta diskusijās, radās sajūta, ka ir vesela kaudze cilvēku, kas vēlas kaut ko darīt valsts labā, tai pat laikā nespējot iedomāties reālu veidu, kā to paveikt. Atmetīsim šajā saistībā ideju par vardarbīgu varas gāšanu kaut vai tāpēc, ka pašreizējiem gāzējiem pat nav programmas, ko pēc tam darīt. Lai saprastu, ko piedāvāju, vispirms ir atklāti jāpasaka, ka mana ideja saistīta ar demokrātiskām partijām, kuras rakstīšu ar lielo burtu – Partijas, nevis ar to veidojumu, kas jau kopš 90. gadu sākuma valda Latvijas politikā. Pašreizējās partijas savu veidolu ir smēlušas nevis demokrātijā, bet gan monarhiju laikmetā, kad katra no personām, kura nākotnē cerēja ieņemt kādu vadošu amatu, pateicoties savam titulam, savāca apkārt līdzīgi domājošos un atbalstītājus un šo grupējumu tā arī sauca – partija. Tādā pat veidā partijas rašanās notiek arī mūsdienās. Parādās vismaz divas personības – viena, kura finansē un otra – kura runā. Abas savāc grupējumu, kurš bieži vien pat nepied

Turpinot tēmu par godīgiem nodokļiem, gribētos piedāvāt ideju arī par godīgām algām un atalgojumu. Uzreiz gribu atzīmēt – lai arī valsts pārvaldē ir jārēķinās, ka speciālistu darbu var ietekmēt tirgus sektora atalgojuma izmaiņas, tomēr privātā sektora algu noteikšanas sistēma nekādā veidā nevar pilnvērtīgi veidot arī valsts atalgojuma sistēmu. Vispirms – atalgojuma lielums. Piedodiet, bet mana versija ir vienkārši – lielākā alga valsts sektorā nedrīkstētu pārsniegt mazāko attiecībā 1:3. Ja nosakām minimālo algu 250 lati, kas šajā situācijā veido esošo minimālo + sociālā nodokļa maksājums no uzņēmēja puses, tad lielākā alga nedrīkstētu pārsniegt 750 latus, kas būt prezidenta atalgojums. Negodīgi, godīgi, maz, daudz? Ja kādam liekas, ka prezidentam ir par maz, tad gribētos atbildi uz vienkāršu jautājumu – ar ko atšķiras prezidenta un sētnieces kvalitatīvi padarītais darbs? Ja abi centīgi strādā un visi ir apmierināti? Atbildība un izglītība varētu pacelt šo latiņu trīs reizes, bet

Vēl viens variants, kā panākt godīgāku nodokļu sistēmu, ir atcelt uzņēmumu ienākumu nodokli. Pašlaik šī sfēra ir gana nesakārtota. It īpaši sāpīgi ir divi faktori – peļņā tiek ieskaitītas arī summas, kuras uzņēmums nemaz nesaņem. Rodas situācijas, kad reālās peļņas nav, bet ienākumu nodoklis ir jāmaksā. No otras puses – nepārtrauktā diskusija par to, ka to peļņas daļu, kuru iegulda atpakaļ uzņēmumā, nevajadzētu aplikt ar ienākumu nodokli. Kas būtībā ir godīgi, jo šādā gadījumā nauda, kas tiek ieguldīta atpakaļ uzņēmuma attīstībā, nevar tikt pilnā mērā uzskatīta par peļņu, jo tāpat tiek iztērēta uzņēmuma darbībā. Jaunā sistēma atceltu uzņēmumu ienākumu nodokli, ar 40 vai 45 procentu nodokli apliekot ienākumus, kuri tiek izmaksāti dividendēs vai citā veidā ienākumos no uzņēmuma. Kā jau iepriekš minēts – apliekot jebkurus ienākumus ar 40 procentu nodokli. Pašlaik arī šajā jomā godīguma ir maz – lai arī vispirms tiem maksāts 15 % uzņēmuma ienākumu nodoklis no peļņas un pēc tam 15 %

Vērtējot pašreizējo situāciju nodokļu jomā, man personīgi gribas teikt tikai vienu vārdu – vājprāts. Turklāt varbūt ne tik daudz nodokļu apjoma ziņā, cik saistībā ar to, kā šajā sistēmā cenšas neparādīt patiesās summas, ko saņem valsts. Viena desmitā daļa, ko savulaik saņēma baznīca un kunga daļa no zemniekiem nav salīdzināma ar to apjomu, ko iekasē brīvā latviešu valsts. Vidēja lieluma algas saņēmēji – kas saņem uz rokas apmēram 300 – 500 latu, nodokļos samaksā gandrīz pusi algas. Valdība cenšas tēlot, ka tā nav, norādot, ka 25 procentus sociālā nodokļa maksā uzņēmējs, bet praksē tas neko nemaina – lai kā tas būtu nosaukts, tā vienalga ir atalgojuma daļa, lai arī ielikta citā plauktiņā. Un tāpēc – 34 procenti sociālais nodoklis, 24 procenti ienākumu nodoklis – tas viss guļas uz mūsu pašu aldziņas. Un te mēs nonākam līdz patiesi negodīgajai daļai – dažāda cita veida ienākumi tiek aplikti vai nu ar samazinātu ienākuma nodokli – 15 procenti vai 24 procenti, nemaksājot sociālo nodo