Par reālo politiku

Kad savulaik uzstāju, ka nepieciešams domāt reālos jēdzienos, nevis propagandas idejās, lai varētu mainīt kaut ko no mūsu dzīves, es to domāju pilnīgi nopietni. Gandrīz visi, kas nesaprot ideju par demokrātisku partiju, nesaprot nevis tāpēc, ka tā būtu slikta, bet gan tāpēc, ka mēģina šo ideju piemērot tai jēdzienu uztverei, kādu to mēģina uzspiest propaganda. Protams, ka iznāk pilnīgs sviests un tāpēc arī neizpratne un negatīva reakcija. Viens no iemesliem ir tas, ka cilvēku domāšanu kropļo ne tikai politiskajos, bet arī dzīves jēdzienos. Visbiežāk sastopamais – tev ir jāiet mācīties, lai nākotnē varētu saņemt daudz naudas. Lai arī cik bieži cilvēki ir pieredzējuši, ka šīs idejas rezultāts ir pilnīgas blēņas, tomēr tam tic. Patiesība ir tāda, ka tev jādara labi tas, ko tu dari, lai saņemtu vairāk naudas un tu varēsi darīt darbu labāk, ja būsi attiecīgi izglītots. Tā ir izglītības nozīme – lai tev pašam būtu prieks par paša paveikto. Tomēr augstskolu bizness nav ieinteresēts

Mediji ziņo, ka vadošo Eiropas Savienības valstu vadības ar lielu pozitīvismu uztvērušas Minskas otrās miera sarunas. Tie pārējie neskaitās – jo viņi nesaprot svarīgās miera idejas. Izlasot informāciju par jauno miera līgumu, neredzu ne kripatiņas pozitīvisma. Minska 2.0 versija no Minska 1.0 versijas praksē neatšķiras gandrīz ne ar ko. Tas nozīmē, ka reālais ieguvums mainījies nav. Cilvēcīgā valodā runājot – neoficiālā karadarbība starp Krieviju un Ukrainu turpināsies, kaut vai tāpēc, ka oficiāli tā nav nosaukta un definēta. No šī līguma neiegūst ne Krievija, ne Ukraina un tāpēc vien komentētāji šajās abās valstīs uzskata vienošanos pat par nodevību. Kas ir ieguvējs? Lai cik savādi nebūtu, šajā politiskajā spēlē, visdrīzāk, par uzvarētājiem sevi uzskata Olands un #frauribbentrop jeb Vācijas kanclere. Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka Krievija neievēro nekādā veida Minska 1.0 versiju, Francijas un Vācijas vadītājiem aizvien grūtāk bija iestāstīt saviem vēlētājiem – kāpēc viņ

Nezinu, vai to saukt par slinkumu vai vēlmi darboties efektīvi, bet galvenais, kas mani saistīja paša radītajā idejā par Tautas varas jeb demokrātisku partiju, ir tas, ka šādā veidojumā ļoti ātri var gūt skaidrību – vai tavas idejas atbalstīs vai neatbalstīs. Un, ja atbalstīs, arī skaidrību par to, kā to izdarīs un kad izdarīs. Turklāt nopietnus jautājumus var lemt ļoti ātri, nevis gaidot, kad sasauks kongresus, noskaidros, ko vēlas oligarhi utt. Pats galvenais - ja partija pārstāv tavu domas, tad nav obligāti jābūt tās valdē, jābūt par deputātu, jo ir iespēja ar savu balsi jebkurā brīdī palīdzēt izlemt un īstenot reālu biedru varu partijā. Nodarbojies ar biznesu, sēdi mājās, audzini bērnu, esi pensionārs un reizē spēj ietekmēt savas partijas īstenoto politiku. Esmu saņēmis pārmetumus, ka es patiesībā savā dzīvē neko nedaru un tikai aicinu darīt. Tā nav. 2004. gadā politisko dzīvi sāku ar aktīvām diskusijām internetā, kuras publicēja arī portāls delfi.lv, mēģinot piesaistīt uzman