Par reālo politiku

Vispār jau laikam vajadzēja paklusēt, bet ir viena problēma – nepatīk draņķīga žurnālistika. Un Aizliegtā paņēmiena raidījums par āderēm tāds bija – draņķīga žurnālistika. Ziniet, ir tāds moments, kad ar vienu vārdu var saprast dažādas lietas, turklāt tas ir tīri atkarīgs no interpretācijas. Tāpēc šoreiz es vēlējos uzrakstīt par trīs lietām, ko katrs no mums sauc par āderēm. Divas no tām varbūt ir vienas un tās pašas, bet varbūt arī nav. Tās pirmās āderes ir tās mistiskās, kuras meklēja raidījumā, kuras dara pāri cilvēkiem un tā tālāk. Viņas meklē ģeniāli eksperti, kas par to prasa naudu. Ja raidījums būtu veltīts šarlatānu atmaskošanai, es tikai priecātos, bet raidījuma vadītāju vēstījums bija tāds, ka āderu nemaz nav. Ja par mistiskajām āderēm un to sekām man nav daudz ko teikt, tad par pārējām divām lietām gan nevaru pateikt, ka tās neeksistē. Lai gan bija interesanti palasīt «zinātnieku» teikto, ka ūdens plūsmas zem zemes nemaz neesot. To saka pat neskatoties uz to, ka ir

«Ja kaut kur arī eksistē elles filiāle, tad tā atrodas izglītības ministrijas sienās. Padomājiet paši – kādreiz lielākā daļa skolu strādāja, balstoties uz bērnu – vecāku attiecību sistēmu. Skolotājs bija ne tikai zināšanu avots, enciklopēdija uz kājām. Viņš bija meistars, nozīmīgs pieaugušais. Tagad daudzās klasēs ir norma, ka piedalās otrs pedagogs vai pat apsargs, kas seko līdzi disciplīnai. Skolotāji ir zaudējuši savu autoritāti no bērnu sirdīs. Zaudējuši spēju uzturēt intereses uguntiņu klases acīs. Maz kurš zina, bet pie tā vainīgas ir dāmas no ministrijas. Tieši viņas ir pamatiemesls, kas iznīcina smadzenes un bērnu dvēseles. Visas viņu radītās programmas rada nespējīgus skolēnus. Teicamniekus, kas labi iezubrī materiālu, bet nav spējīgi domāt ar galvu. Ja kādreiz agrāk skolotājs vadīja stundu un atstāja tos, kas nav sapratuši, lai palīdzētu izprast materiālu, tad tagad kūmas no Izglītības ministrijas uzstāj, lai lielāko daļu informācijas atstātu patstāvīgai apguve