Nav nekā muļķīgāka, kā priecāties par apmānu
Lielbritānijas «brexit» sastop internetā gan sajūsmu, gan nosodījumu. Man gan gribas raudāt. Un pieļauju, ka ar laiku tāds es nebūšu vienīgais. No otras puses – ja tu esi ... (nezinu, kā tādu prāta trūkumu politkorekti apzīmēt? Varbūt «džons»?), tad tur vairs palīdzēt nevar. Pāris vārdos par to, kā es redzu «brexit» - tas ir tā, ka tu ej uz veikalu pēc šašlika, bet tur notirgo veikalniecei pāris centus no piena cenas, nopērc pienu, sajūties varens, aizej mājās un ... it kā gaidīji, ka būs svētki, salūts utt., bet beigās sēdi pie savas piena pudeles un mēģini saprast – ko tagad izdarīji? Tizloties un stāstīt visiem apkārt, cik tas bija vareni, ko izdarīja un tamlīdzīgi var, bet jēgas taču nav nekādas. «Brexit» pamatā ir pamatots uztraukums par imigrantiem. Ļoti lielu darbu paveica pērkami mediji, kas pasniedza kā vainīgos visās Lielbritānijas problēmās austrumeiropiešus un pārliecināja angļus, ka pie visa vainīga ir ES vadība, kas gan pati mēģina piespiest visus pieņemt islamistu