Par reālo politiku

Turpinot tēmu par godīgiem nodokļiem, gribētos piedāvāt ideju arī par godīgām algām un atalgojumu. Uzreiz gribu atzīmēt – lai arī valsts pārvaldē ir jārēķinās, ka speciālistu darbu var ietekmēt tirgus sektora atalgojuma izmaiņas, tomēr privātā sektora algu noteikšanas sistēma nekādā veidā nevar pilnvērtīgi veidot arī valsts atalgojuma sistēmu. Vispirms – atalgojuma lielums. Piedodiet, bet mana versija ir vienkārši – lielākā alga valsts sektorā nedrīkstētu pārsniegt mazāko attiecībā 1:3. Ja nosakām minimālo algu 250 lati, kas šajā situācijā veido esošo minimālo + sociālā nodokļa maksājums no uzņēmēja puses, tad lielākā alga nedrīkstētu pārsniegt 750 latus, kas būt prezidenta atalgojums. Negodīgi, godīgi, maz, daudz? Ja kādam liekas, ka prezidentam ir par maz, tad gribētos atbildi uz vienkāršu jautājumu – ar ko atšķiras prezidenta un sētnieces kvalitatīvi padarītais darbs? Ja abi centīgi strādā un visi ir apmierināti? Atbildība un izglītība varētu pacelt šo latiņu trīs reizes, bet

Vēl viens variants, kā panākt godīgāku nodokļu sistēmu, ir atcelt uzņēmumu ienākumu nodokli. Pašlaik šī sfēra ir gana nesakārtota. It īpaši sāpīgi ir divi faktori – peļņā tiek ieskaitītas arī summas, kuras uzņēmums nemaz nesaņem. Rodas situācijas, kad reālās peļņas nav, bet ienākumu nodoklis ir jāmaksā. No otras puses – nepārtrauktā diskusija par to, ka to peļņas daļu, kuru iegulda atpakaļ uzņēmumā, nevajadzētu aplikt ar ienākumu nodokli. Kas būtībā ir godīgi, jo šādā gadījumā nauda, kas tiek ieguldīta atpakaļ uzņēmuma attīstībā, nevar tikt pilnā mērā uzskatīta par peļņu, jo tāpat tiek iztērēta uzņēmuma darbībā. Jaunā sistēma atceltu uzņēmumu ienākumu nodokli, ar 40 vai 45 procentu nodokli apliekot ienākumus, kuri tiek izmaksāti dividendēs vai citā veidā ienākumos no uzņēmuma. Kā jau iepriekš minēts – apliekot jebkurus ienākumus ar 40 procentu nodokli. Pašlaik arī šajā jomā godīguma ir maz – lai arī vispirms tiem maksāts 15 % uzņēmuma ienākumu nodoklis no peļņas un pēc tam 15 %

Vērtējot pašreizējo situāciju nodokļu jomā, man personīgi gribas teikt tikai vienu vārdu – vājprāts. Turklāt varbūt ne tik daudz nodokļu apjoma ziņā, cik saistībā ar to, kā šajā sistēmā cenšas neparādīt patiesās summas, ko saņem valsts. Viena desmitā daļa, ko savulaik saņēma baznīca un kunga daļa no zemniekiem nav salīdzināma ar to apjomu, ko iekasē brīvā latviešu valsts. Vidēja lieluma algas saņēmēji – kas saņem uz rokas apmēram 300 – 500 latu, nodokļos samaksā gandrīz pusi algas. Valdība cenšas tēlot, ka tā nav, norādot, ka 25 procentus sociālā nodokļa maksā uzņēmējs, bet praksē tas neko nemaina – lai kā tas būtu nosaukts, tā vienalga ir atalgojuma daļa, lai arī ielikta citā plauktiņā. Un tāpēc – 34 procenti sociālais nodoklis, 24 procenti ienākumu nodoklis – tas viss guļas uz mūsu pašu aldziņas. Un te mēs nonākam līdz patiesi negodīgajai daļai – dažāda cita veida ienākumi tiek aplikti vai nu ar samazinātu ienākuma nodokli – 15 procenti vai 24 procenti, nemaksājot sociālo nodo