Par reālo politiku

Tā nu gadījās, ka nesen bija iespēja dzirdēt, kā skan Latvijas pilsoņa zvērests. Tas radīja pāris nepatīkamas pārdomas. Vispirms gan došu iespēju katram pašam izlasīt un padomāt – kāpēc pēdējais teikums skan tieši tā un kāda velna pēc tur ierakstīta latviešu valoda? «... kļūstot par Latvijas pilsoni, apsolu būt uzticīgs Latvijas Republikai. Apņemos būt lojāls Latvijai un godprātīgi pildīt Latvijas Republikas Satversmi un likumus. Solos aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību, stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, godīgi dzīvot un strādāt, lai vairotu Latvijas valsts un tautas labklājību. Apliecinu, ka mana rīcība nekad nebūs vērsta pret Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti.» Tik stulbu ņirgāšanos gan par pašu valsti, gan par cilvēkiem, kas vēlas kļūt par pilsoņiem, nevarēju pat iedomāties. Ja sadala tekstu pa daļām, tad rezultātā sanāk, ka zvēresta devējs, neko nepārkāpjot, var cīnīties par mūsu valsts pievienošanu vienalga kam. Galvenais, lai saglab

Nebiju domājis tuvākajās dienās rakstīt, bet te pēkšņi presē izleca vairāki teksti, kas pilnīgi uzprasās uz atkārtošanu. Viens no iemesliem, kāpēc piedāvāju Tautas varas partijas modeļa ideju, ir tas, ka pašlaik «partijās» visa vara pieder valdēm, kuru biedrus savukārt nozīmē tie, kas var samaksāt. Man te visādi ir pīkstējuši, ka viņi ir «partiju» biedri, ka viņos ieklausās. Un te pēkšņi tāda dāvana – Loskutova un Āboltiņas atklāsmes par to, kā pieņem lēmumus. Pilni teksti portālā pietiek.com, bet te – daži citāti: Alekseja Loskutova vēstule: «Partijas priekšsēdētāja S.Āboltiņa pagājušā gada 19. novembrī uzaicināja uz sarunu I.Viņķeli, lai iezīmētu, viņasprāt, nepieciešamās pārmaiņas valdībā.» Pievērsiet uzmanību – būtu saprotams, ja ierosinātu to apspriest kongresā, bet nē – tādu lēmumu kā valdības maiņa apspriež ar vienu no valdes locekļiem. Un viss. «S.Āboltiņa apliecināja, ka ar L.Straujumu šis plāns vēl nav pārrunāts, jo neesot izdevies satikties sarunai.» Biedriem