Par reālo politiku

Jau vismaz gadus divdesmit absolūti nevienu brīdi neesmu interesējies par to, ko mūsu valsts Ministru prezidents vai Prezidents mēģina pirms jaunā gada pamuldēt pa televizoru. Atzīmēju tik to, cik muļķīgi vai smieklīgi kārtējo reizi sevi cenšas pasniegt mūsu valsts «galvas», piemērojot gan pavisam citu nosaukumu un tas arī viss. Un izskatās, ka velti. Šogad ļoti un ļoti gaidu veselas divas Jaunā gada uzrunas. Nē, ne jau to, ko mums centīsies pateikt Viltvārdis vai kāda cita mūsu valsts amatpersona. Gribu dzirdēt, ko pateiks persona, kas tiešām būtu ar mieru vadīt pozitīvas izmaiņas Krievijā – Aleksejs Navaļņijs un oficiālās Baltkrievijas prezidentes Svetlanas Tihanovskas uzrunu. Pat varbūt ne tik daudz tāpēc, ka ceru, ka pateiks kādu īpašu ceļu. Ja paši to neiesim, viņi jau mūs arī nekur neaizvilks. Bet gan kaut vai vienkārši tāpēc, ka ir vēlēšanās redzēt cilvēkus, kas aicina uz attīstību, godīgumu. Lai ir vismaz sajūta, ka uz pasaules nav tikai tādi politiķi kā Kalvītis, Lukašenko, P

Под прикрытием ужасных и нервных событий 2020 года очень мало внимания уделяется тому факту, что российский владыка Владимир Путин намерен превратить свой статус в абсолютную монархa. Если у кого-то есть в этом сомнения, стоит взглянуть на законопроект, который планируют принять Государственная Дума и Сенат России. В соответствующей статье законопроекта говорится: «Президент Российской Федерации, прекративший исполнения своих полномочий, обладает неприкосновенностю. Он не может быть привлечен к уголовной или административной ответственности, а также задержан, арестован, подвергнут обыску, допросу или личному осмотру ». До сих пор такое право имел только действующий президент. Кроме того, действующий президент по закону имел иммунитет от потенциальной ответственности, связанной с сроком президентствa. Новый закон предусматривает иммунитет на любой срок. Пытаясь найти, что характеризует монархов, вы обычно думаете о регалиях, армиях, костюмах, имуществе или чем-то подобном. Фактически

2020. gada briesmīgo un nervozo notikumu aizsegā pavisam maza uzmanība pievērsta faktam, ka Krievijas valdnieks Vladimirs Putins plāno savu statusu pārvērst par absolūto monarhiju. Ja kāds par to šaubās, tad ir vērts uzmest aci likumprojektam, kuru plāno pieņemt Krievijas valsts dome un senāts. Likumprojekta attiecīgais pants skan tā: «Krievijas Federācijas prezidents, kas pārtraucis pildīt savas pilnvaras, ir neaizskarams. Viņu nevar saukt pie kriminālās vai administratīvās atbildības, kā arī aizturēt, arestēt, pratināt, kratīt (īpašumu) vai veikt individuālu pārmeklēšanu.» Piedodiet, ja ne gluži precīzs tulkojums, bet doma ir skaidra. Līdz šim šādas tiesības bija tikai esošajam prezidentam. Turklāt esošajam prezidentam pēc likuma pienācās neaizskaramība par potenciālo atbildību, kas saistīta ar prezidentūras laiku. Jaunais likums paredz neaizskaramību par jebkuru laika posmu. Kad mēģina atrast, kas raksturo monarhus, tad parasti domā par regālijām, armiju, tērpu, īpašumiem vai k

  Kāpēc jums vajag Tautas varas kopienas modeli? Varbūt tāpēc, ka partijas patiesībā reāli vada daži cilvēki? Un jūs, iestājoties partijā, balsošanas "gaļa" vien būsiet bez sava viedokļa. No Māra Mičerevska intervijas "Dienai". "Visa partijas iekšējo lēmumu lemšana pārvērtās par Pūces uzstāšanos, stāstot, kā mums vajadzētu darīt. Ja es vai kāds cits mēģināja piedāvāt ko citu, uzreiz tika pateikts: nē, nē, jūs jau te neko nesaprotat. Visa pārējā valde sacentās par to, kurš pirmais piekritīs kādam no vadoņiem." Attēls no "Latvijas Attīstībai" publicitātes materiāliem. https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/sestdienas-salons/micerevskis-puce-ir-jaunupa-roka-14251654?fbclid=IwAR0LZ4ur1irBUeLFXGK4rMdGr5Lek681oElaXc9hFTAsF1SQvxI25gi0wRA

Izrādās, ka ar vienu ļoti svarīgu savu pārdomu jomu esmu palicis pavisam citās publiskajās vietnēs, bet ne savos interneta ierakstos. Vismaz tādu neatradu, tāpēc rakstu tagad te. Tēma – mūsdienu Eiropas politiķu naids pret sievietēm. Arī sieviešu dzimuma politiķu – cik var just, arī viņas sievietes īpaši nemīl. Ne velti daudzas vadošās politiķes ir bez bērniem vai tikai ar vienu bērnu. Pirmais, kas šajā stāstā jāsaprot – pensijas ir sociāls institūts. Tāpat kā daudziem sociālajiem institūtiem, arī šim ir ekonomiskā sastāvdaļa, pat ļoti nopietna, bet pirmām kārtām tas ir sociāls institūts un Ilzes Viņķeles bļāviens par to, ka jūs visi padomju laika nespējnieki neesat pensijas pelnījuši, ir tikai kārtējā liecība tam, cik ļoti politiķi jūs nemīl. Arī sievietes. Otrs, kas jāņem vērā – cilvēki nav muļķi. Un tas ir tieši saistīts ar to, kāpēc Rietumu civilizācijā nepārtraukti samazinās iedzīvotāju skaits. Cilvēki lieliski izdara secinājumus un bieži vien iztiek bez bērniem vai tikai vien

Ņemot vērā to, ka jau otro reizi esmu saņēmis no Facebook pārmetumus par to, ka publicēju informāciju, kas neatbilst viņu informatīvajai politikai un attiecīgi var ietekmēt manas iespējas publicēt informāciju portālā, attiecīgi informēju, ka vairs nepublicēšu informāciju savā laikā joslā, nekomentēšu un ne ar ko nedalīšos. Iemesls ir vienkāršs - Facebook vadu vairākas biznesa lapas, kur tomēr ir ļoti svarīgi, lai es informāciju varu publicēt. Kā jau iepriekš minēju, tas, kas šeit notiek, jau ir atklāts marasms. Prieks, ka jums ir paveicies un jūs šādas darbības nav skārušas. Es vairs neesmu drošs, ka katrs mans komentārs vai pārpublikācija kādam neliksies savāda, tāpēc uzskatu, ka labāk vienkārši ignorēšu un īstenošu tikai to, kas man ir nepieciešams darba vajadzībām. Lai saprastu, kāpēc neesmu drošs ne par ko, aprakstīšu situācijas, kas Facebook likās nepieņemamas. Tikko padalījos ar Gebelsa teikto. Nezinu, vai tiešām viņa teikto, vai sacerētu, bet ļoti precīzu aprakstu par to, kas ga

Cilvēki ir ļoti dažādi. Cits sver 140 kilogramus un var pacelt 300 kilogramu svaru, bet cits ir tik mazs, ka var izlīst pa pavisam mazu lodziņu. Tomēr Latvijas izglītības sistēmā viņiem abiem labas atzīmes dēļ ir jāspēj noskriet kilometrs trīs minūtēs un 30 sekundēs.  Iemesls šādai sistēmai ir vienkāršs – Latvijas Izglītības un Zinātnes ministrijas vadībai interesē tikai nauda. Un neinteresē, kā viņu mēģinājumi naudu iegūt atspēlēsies gan skolotājiem, gan skolēniem. Vairāk par šo var izrakstīt iepriekšējā ierakstā, ko publicēju.  Ja pirmais ieraksts bija vairāk veltīts skolotājiem, tad šis ir skolēniem. Un skolēnu galvenā problēma ir IZM darboņu vājās domātprasmes. Lai kā IZM darbotos, viņiem ir kaut kas jāizdara, lai pierādītu politiķiem un attiecīgi tautai, ka viņi kaut ko dara efektīvi un labi. Tāpēc viņi izdomā dažādus pastulbus rādītājus, kam ar efektīvu mācību procesu ir maz sakara, bet tie ir ļoti vienkārši, parasti uztverami un neizraisa lielus jautājumus. Piemēram, vidējā atzī

Šo rakstu raisīja kārtējā diskusija internetā. Šoreiz par skolām – cilvēkam no malas bija ļoti grūti saprast esošo vai bijušo pedagogu tekstus par skolām. Jo viss taču ir skaidrs – jo lielāka skola un klases, jo labāka izglītība, sliktie bērni traucē mācīties labajiem un tamlīdzīgi.  Iemesls tam, kāpēc Latvijā ir tik izkropļots viedoklis par izglītību, saucas vienkārši – Izglītības un Zinātnes ministrija – IZM. Atšķirībā no visiem saviem iepriekšējiem ierakstiem, šoreiz es neskopošos ar sliktiem vārdiem, jo nekādas citas emocijas šie zemiskie cilvēki man neizsauc. Un ar savu stāstu pamatošu, kāpēc tas tā ir.  Ieraksts internetā bija apmēram tāds: «Skolotājiem nevajadzētu sūdzēties par zemām algām un lielām slodzēm, jo paši izvēlējušies strādāt skolā? Ok, var arī tā. Pēc gadiem 5 skolā būs palikuši paši sīkstākie un tie, kurus nekur citur neņem. Ja tas ir mērķis - skola ar sīkstākajiem un vājākajiem skolotājiem – aidā!» Protams, ka tautas balss uzreiz iebilda: «Ne jau alga, bet darbs gr

Baltkrievijas liktenis karājas uz naža asmens. Viss šūpojas un nav skaidrs, kurā pusē kritīs. Vai griezīs? Notikumus daudzi pēta, vērtē. Balstoties uz to, kāda ir vēsturiskā pieredze šādās situācijās, var prognozēt trīs attīstības scenārijus. Jācer, ka Baltkrievijai paveiksies. Pirmais – sliktais ar cerību. Uzvar Baltkrievijas tauta. Tālāk no viņiem pašiem būs atkarīgs, cik slikti būs tālākie pieci gadi. Par sliktumu – nav variantu. Ļoti daudz darba vietas, kuras dotē, ņemot milzīgus aizņēmumus un parāds ir tik liels un situācija tik slikta, ka ir skaidrs, ka ļoti daudzus «bagātos un veiksmīgos» valsts uzņēmumus būs jālikvidē. Briesmīgs laiks stāv priekšā un šeit ļoti jācer, ka baltkrievi turpinās cīnīties par demokrātiju un efektīvu valsts pārvaldi, lai nepiepildītos Ukrainas scenārijs. Jebkurā gadījumā – ja izdodas saglabāt republikas sistēmu ar ievēlētiem deputātiem un prezidentu, ir cerības pēc 10 gadiem varbūt nedabūt lielu pozitīvismu, bet kļūt vismaz par Austrumeiropas ekono

Diemžēl atkal jārada teksts, kam it kā ar politiku nav nekāda sakara. Nu, pieņemsim, ka nav. Stāsts ir par vakcīnām. Nevienu brīdi neesmu teicis, ka mūsdienu vakcinācija ir kaut kas ļoti slikts. Tomēr vakcīnām ir savas sekas un mani vienmēr ir kaitinājis, ka bērnu vecāki par to neko nezina. Protams, mani priecē, kad 99,99% ar to nekad nesaskaras, bet tikpat ļoti nepatīk, kad to atlikušo 0,01 procentu nepārtraukti nomelno un mēģina panākt, lai viņi klusētu uz mūžīgiem laikiem. Tomēr visvairāk tracina tas, ka «antivakseru» kritiķi paši nepārtraukti melo. Ja kāds par to šaubās, var pastudēt informāciju par visiem pēdējo gadu skandāliem saistībā ar «antivakseriem». Gandrīz vienmēr kā iemesls nevakcinācijai patiesībā ir tas, ka dažāda veida sakritības dēļ, brīžiem pat ļoti pamatotas, vakcinācija nav notikusi, lai arī vecāki ir gribējuši. Ja var ticēt vakcinētāju apgalvojumiem, tad vakcinēti ir 98% bērni un no atlikušajiem diviem procentiem 1,9% gadījumu visdrīzāk ir šādu dažādu notikumu re

Kā kļūt no vienas no cienījamākajām profesijas pārstāvēm līdz praktiski vairāk ienīstajām? To uzskatāmi šogad demonstrēja Baltkrievijas pedagogi, kas jau gadu gadiem kļuva par Baltkrievijas tirāna Aleksandra Lukašenko uzticīgu balstu vēlēšanu rezultātu viltošanā. Pedagoģijas iestāžu vadība viltoja gan parakstu vākšanu A. Lukašenko virzīšanai prezidenta amatā, gan pēc tam arī vēlēšanu rezultātus. Tagad pedagogi Baltkrievijā ceļ troksni par to, ka viņus nemīl, ka cieš profesijas prestižs un meklē veidus, kā nomazgāties baltiem. No vienas puses tā ir viņu problēma un pilnīgi noteikti Baltkrievijas izglītības sistēmā vajag izmaiņas, tai skaitā ļoti daudzu pedagogu atlaišanu, bet no otras puses – tas pamazām kļūst par aizvien nopietnāku visas pasaules problēmu. Tomēr šoreiz nerunāsim pat par pasauli, jo pedagogi jau kopš pirmajiem brīžiem, kad piemin cilvēkus, kas masveidā māca kādus citus, strādā valsts labā. Savaldīt viņus gan ne vienmēr izdodas – pie ne vienas vien sacelšanās, kustība

 Internetā jau tagad sākas prognozes par to, kas notiks ar Baltkrieviju. Varu garantēt – vismaz tuvākos piecus gadus būs ļoti slikti. Bet ilgtermiņā izeja vienalga ir tikai viena – jau tagad nomest Lukašenko. Iemesli tam, kāpēc būs sliktāk, slēpjas pašreizējā režīmā. Internetā ir daudz sajūsmas pilnu stāstu par to, cik veiksmīga ir bijusi Lukašenko ekonomika, bet tas viss ir meli. 2020. gadu Baltkrievija sagaidīja uz ekonomikas sabrukuma sliekšņa ar milzīgiem valsts parādiem un milzīgiem valsts uzņēmumu parādiem. Alegorijās runājot – jūs visu laiku esat maksājuši mājas apsaimniekošanas naudu un pēkšņi uzziniet, ka māja patiesībā tūlīt sabruks, bet jums ne tikai neļauj kaut ko remontēt vai māju pamest, bet gan pieprasa palikt un turpināt maksāt. Un, pat ja mājas vecāko izdosies nomainīt, jums būs jāmaksā vai pašiem jāiegulda milzīgs darbs, lai mājas sabrukšanu novērstu. Tāpēc, pat ja Baltkrievijai izdosies atgūt brīvību, vienalga priekšā ir vismaz pieci vai pat vairāk ļoti smagi gadi.

 Tikko atkal saskāros ar parādību, kas mani tracina jau sen – jēdzienu putrošanu. Raisījās twitter.com diskusijas ar personu, kas aizsedzas ar vārdu Latvietis Vidējais. Diskusija izvērsās diezgan nejēdzīga, bet katrā strīdā ir sava daļa patiesības un mani izbrīnīja viņa piedāvātie fakti – izrādījās, ka angļu valodas Vikipēdijā ir ļoti savādi skaidrojumi tam, ko nozīmē vārdi «demokrātija» un «republika». Saprotu, ka daudziem liekas, ka precīzi jēdzieni nav nemaz tik svarīgi. Manuprāt gan, lai saprastu, kas notiek ar vēstures politiskajiem procesiem un esošajiem, ir ļoti svarīgi apzīmēt un saprast, kas īsti notiek. Jo automātiska jēdzienu pieņemšana tikai tāpēc, ka tā ir ierakstīts kādā dokumentā vai nosaukumā – tas tiešām neradīs nedz realitātes sajūtu, nedz normālus secinājumus. Citādi jūs sāksiet domāt par demokrātiju, saliksiet tādas valstis kopā kā Nīderlande, Dienvidkoreja, Korejas Tautas demokrātiskā republika un būsiet neizpratnē – kāpēc dažviet demokrātija strādā, bet citviet n

 Last night, Belarusian dictator Alexander Lukashenko made a huge mistake by releasing the legally elected President of Belarus. And it must be used. An article on the steps that need to be done. 1. Svetlana Tikhanovskaya must nominate the new Cabinet of Ministers as President of Belarus, entrusting the Prime Minister with further operational leadership. In an emergency, power is taken over by the president in the country, and this is currently the case, even though the president is in exile and the cabinet is in exile. If Svetlana Tikhanovskaya does not feel able to exercise leadership, the Prime Minister must do so by entrusting him with certain responsibilities. In short, even if Svetlana Tikhanovskaya does not feel able to continue, she only needs to name the next prime minister. 2. The question of legitimacy is, in fact, quite simple: Mr Lukashenko is unable to prove the accuracy of the data he has declared, as independent observers did not take part in the elections and the ele