Centīgie «tortes» ēdāji

Mūsu latvietim vairāk par visu nepatīk divas lietas – atzīt, ka kādam citam ir taisnība un atzīt, ka viņš varētu būt kaut ko izdarījis nepareizi. Pirms uzreiz sākt kritizēt šo teikumu, lūgums izlasīt šo tekstu. Citādi internetā pašlaik viena kundze stāsta, ka cenšos panākt, lai var balsot tikai tie, kas maksā. Protams, bez nekāda pamatojuma no savas puses, kā tas varētu izskatīties. Tomēr mums tas patīk – pamanām dažus vārdus tekstā un dodam vaļā komentārus.

Vispirms par to daļu, kur varbūt kāds ir izdarījis nepareizi. Tomēr to neatzīstam. TABU!!! Stāsts nav par to, ko kurš gāja un darīja vēlēšanās. Stāsts ir par to, kas atklājās pēc tam – balsu pirkšana, nezināmu labvēļu reklāmas, «Vienotības» nesaskaņotās avīzes, kur deputātu kandidāti apzināti publicēja safabricētu un nepatiesu informāciju, kā arī fakts, ka «Krievi neatnāca!» Vismaz pagaidām nav un izrādījās, ka vismaz daļa no pretim esošās vēlētāju grupas ir spējīga domāt. Vai vienkārši ir pērkama. Vārdu sakot – ir vairākas apziņas par to, kas bija nepareizi.

1. Ja tu nevēlējies balsot, bet aizgāji nobalsot, tad patiesībā atbalstīji vien grupējumu, kuram tu esi vienaldzīgs. 2. Ja ticēji, ka cīnies pret krieviem, tad tagad saproti, ka atbalstīji krāpšanu. 3. Domāji, ka piedalies demokrātiskās vēlēšanās, bet izrādījās, ka tikpat mierīgi varēji šo balsi pārdot un nekas nebūtu mainījies.

Šīs apziņas ne tikai rada vilšanos un noliegumu un reizē fakta neatzīšanu, bet arī vienaldzību. Tie, kas nepārdeva balsis šajās vēlēšanās, par to padomās nākamajās. Jā, apzinos – Drošības policija izmeklē. Bet neviens, nekur neapspriež domu, ka varētu notikt vēl vienas vēlēšanas tāpēc, ka notika balsu pirkšana. Ko tas nozīmē? De Jure aizliegts, de Facto – atļauts. Un tagad varat paši iedomāties, kas notiks nākamajās vēlēšanās.

Kad es rakstu, ka esmu vīlies, tas nav tas, ko domā lielākā daļa tautas. Es neesmu vīlies partijās, jo par viņu pērkamību un iedzīvotāju interešu ignorēšanu man sen bija skaidrs. Ja tu zini, ka kāds vienmēr ir krāpies, vilties pēc tam, uzzinot par balsu pirkšanu vai safabricētu priekšvēlēšanu avīzi, nevar. Esmu vīlies pašos latviešos – vispirms par ticību «neatkarīgajiem medijiem», par iešanu uz vēlēšanām kā aunu baram zem lozunga «Krievi nāk!» un visbeidzot – par situācijas pieņemšanu. Un taču neatzīsim, ka būs tikai sliktāk. «Jā, mūs piekrāpa. Jā, neatnāca. Jā, balsis pirka. Bet vai tev ir labāks piedāvājums?» Nē, man nav labāka piedāvājuma, ja jūs tas viss apmierina. Labāks piedāvājums šajā situācijā nav iespējams, jo vispirms ir jāvēlas kaut ko mainīt un tikai tad varam runāt par piedāvājumiem.

Un tomēr vislielākā latviešu problēma laikam slēpjas tajā faktā, ka mēs ļoti lepojamies ar to, ka esam izglītota tauta. Ka mēs mākam lasīt. Tāpat kā kundze, kura stāsta, ka es propagandēju vēlēšanu tiesības tikai tiem, kas maksā. Stāstot par to, viņa gan nenorādīja, kur es to esmu rakstījis, bet viņa to zina un var pastāstīt citiem. Un mēs zinām ļoti skaļus un skaistus jēdzienus, diskutējam par demokrātiju, tirgus ekonomiku.

Situācijas izpratne pēc vēlēšanām neprasa nekādu izglītību. Vēlēšanu rezultāti smird pa gabalu un latvietim tas būs jāapēd. Nav jau vairs izvēles un neviens neko citu nepiedāvāja. Jau pirms vēlēšanām bija zināms, ka tā būs. Tad nu atkal jums atnes kastītē to, ar smaku un būs vien jāapēd. Mums saka, ka tas ir tas, ko mēs izvēlējāmies un galu galā, ņemot vērā, ka mainīt neko nemēģinājām, tā arī ir. Bet latvietim šai situācijai ir savs risinājums. Tu vari viņu bakstīt ar degunu tajā smirdošajā, bojātajā un atklāti teikt – «Tev ir iedots s..s!», bet latvietis leposies ar savu izglītību, prasmi lasīt un lepni teiks: «Bet uz kastes rakstīts «Torte».» Ko lai es vēl pasaku – labu apetīti.