Par reālo politiku

Riebjas vērot, kā dažādos preses izdevumos un rakstos mēģina nomelnot idejas, saistot tās ar notikumiem, ar kuriem tām nav nekāda sakara. It īpaši šajā jomā «mīl» demokrātiju – gandrīz katrā valstī pasaulē tieši demokrātija pēdējā laikā radot lielākās problēmas. Lai šo blēņu stāstu saprastu, vajag vienkārši paskatīties uz šī jēdziena definīciju. Vispirms – demokrātijas ir divu veidu. Tiešā demokrātija, kad valsts pārvaldi īsteno tauta, ir ļoti sena pagātne – eksistēja senajā Atēnu pilsētvalstī. Mūsdienās ir pazīstama otra forma – pārstāvnieciskā demokrātija, kad varu īsteno tautas ievēlētie pārstāvji. Ierindas pilsonis piedalās valsts pārvaldīšanā, atdodot savu balsi vēlēšanās vai piedaloties referendumā. Tomēr, lai runātu par tautas varu otrajā gadījumā, ir nepieciešami daži priekšnosacījumi. Ja nosacīti varam pieņemt, ka vienlīdzību un brīvību mūsdienu «demokrātiskās» sabiedrības ievēro, tad ir viens nosacījums, kurš tiek pilnībā ignorēts. Tas ir – valsts garantē lēmumu pi

Vēl viens aktuāls mīts saistās ar ļoti interesantu domāšanas veidu. Ideja apmēram tāda: « Es nekā nedarīšu, es ne par vienu nebalsošu un viss ar laiku paliks labāk.» Tas pat nav fatālisms, kur cilvēks skaidri pasaka, ka neko nedarīs un pakļausies likteņa varai. To varētu nosaukt citā vārdā, bet uzreiz ir skaidrs, ka apvainosies gandrīz 90 % aktīvo interneta komentētāju, kas uzskata, ka šādā veidā cīnās par labāku Latviju. Tāpēc šo vārdu skaļi nepaudīšu. Visbiežāk kā pamatojumu šādai darbībai piesauc indiešu sasniegumus un Mahatmu Gandiju. Lai gan tas ir atklāti muļķīgi – nevardarbīgās pretošanās kustība Indijā un vēlāk arī Dienvidāfrikas republikā ietvēra sevī ļoti daudz dažāda veida darbību, turklāt tā notika kustību un partiju vadībā. Patiesībā neviens no šo kustību dalībniekiem pat netaisījās iedomāties, ka varētu neko nedarīt un ne par ko nevēlēt. Vēl viens vēsturisks piemērs ir tas, kā Latvija savulaik atguva neatkarību. Jā, pašas idejas pamatā bija nevardarbīgā pretošanās,

Lai attaisnotu savu nekā nedarīšanu un nevēlēšanos ietekmēt valsts politiku, latvieši izdomā dažādus iemeslus. Dažos rakstos mēģināšu pastāstīt, kāpēc šie iemesli ir vienkāršs mēģinājums aizmālēt acis pašam sev un citiem. Pirmais no stāstiem: «Es tagad neiešu politikā, audzināšu savus bērnus un viņi pēc tam uzcels skaisto un labi nākotni.» Piedodiet, bet šis stāsts man vienmēr liek smieties. Vispirms jau vēsture ir pierādījusi šīs idejas bezjēdzību. Ja tu pats neesi gatavs mainīties, tad bērnus diez vai kas labs sagaida. XX gadsimta 90. gadu sākumā tā bija galvenā ideja – mēs te kaut vai malā pastāvēsim, bet izaudzināsim skaisto un gudro paaudzi, kas tagad mūsu valsti vedīs. Viss jau bija pareizi – izaudzināja. Vidusskolas un augstskolas beidza ļoti daudzi kvalificēti un gudri speciālisti. Tikai viena problēma – valsts jau nemainījās, palika domāšanā un darbībā tāda pati, kā pirms 20 gadiem un mūsu jaunatnei vienkārši vieta neatradās. Viņi varbūt arī ir citādāki, bet mēs palikām

Piedaloties interneta diskusijās, radās sajūta, ka ir vesela kaudze cilvēku, kas vēlas kaut ko darīt valsts labā, tai pat laikā nespējot iedomāties reālu veidu, kā to paveikt. Atmetīsim šajā saistībā ideju par vardarbīgu varas gāšanu kaut vai tāpēc, ka pašreizējiem gāzējiem pat nav programmas, ko pēc tam darīt. Lai saprastu, ko piedāvāju, vispirms ir atklāti jāpasaka, ka mana ideja saistīta ar demokrātiskām partijām, kuras rakstīšu ar lielo burtu – Partijas, nevis ar to veidojumu, kas jau kopš 90. gadu sākuma valda Latvijas politikā. Pašreizējās partijas savu veidolu ir smēlušas nevis demokrātijā, bet gan monarhiju laikmetā, kad katra no personām, kura nākotnē cerēja ieņemt kādu vadošu amatu, pateicoties savam titulam, savāca apkārt līdzīgi domājošos un atbalstītājus un šo grupējumu tā arī sauca – partija. Tādā pat veidā partijas rašanās notiek arī mūsdienās. Parādās vismaz divas personības – viena, kura finansē un otra – kura runā. Abas savāc grupējumu, kurš bieži vien pat nepied