Par reālo politiku

Piedodiet nu man, dārgie latvieši, bet klasiskās vēlmes, ko pieprasāt no deputātiem, man jau kādu laiku vienkārši riebjas. Prasa, lai deputāti kaut ko darītu ceļu labā, satiksmes labā, izglītības labā un tā tālāk. Praksē – nepaprasa neko un pēc tam apvainojas – maitas deputāti, neko neizpildīja. Kāpēc neizpildīja? Izpildīja. Vēlējāties, lai kaut ko izdara – un tad der arī salabots viens metrs ceļa, uzstāšanās par labu kādam satiksmes maršrutam, kaut arī neveiksmīga, neliels skolas remonts. Viss izdarīts. Praksē ir ļoti daudzas lietas, kuras deputātiem nav jāpieprasa. Tas ietilpst viņu pienākumos – rūpēties par sabiedrības labklājību. Ja viņi to nedara, ir jārunā nevis par solījumu nepildīšanu, bet gan par elementāru neatbilstību amatam un pienākumu nepildīšanu. Ja vēlaties sagaidīt, lai deputāti kaut ko izdara tā, lai to var novērtēt, ir jāprasa konkrētas lietas. Četros pirmajos Bauskas novada domes administrācijas gados man ir ļoti skaidri vairāki punkti, kas varētu atvieglot

Vīrieši ir maitas, dzērāji, izvirtuļi un galu galā vainīgi pie tā, ka bērnu dzimst maz, ka sabiedrībā nav atbildības par jauno paaudzi utt. utt. – šādu viedokli ik pa brīdim iznāk dzirdēt no sieviešu puses. Sabiedrības pašreizējais morālais sabrukums un citas problēmas tiek noveltas uz vīru pleciem. Tikmēr karojošās feministes cīnās par vienlīdzību un sieviešu līdztiesību – būšot labāk. Patiesībā labāk nebūs un viens no lielākajiem iemesliem mūsdienu morālajam pagrimumam un dzīvesveidam ir tieši feminisms. Nē, nu teorētiski viss ir labi – sievietēm ir vienādas tiesības, nekādas vardarbības utt. Sievietes strādā, visi priecājas. Patiesībā vienīgais punkts, kur sievietēm ir izdevies šajā laikā panākt vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem, ir šķiršanās jautājums. Kādreiz drīkstēja šķirties pēc vīrieša iniciatīvas, tagad var arī pēc sievietes. Pārējās jomas saistībā ar darba jautājumiem bija gan aizspriedumi, gan visai pamatoti lēmumi, kuros tagad ir jāpiekāpjas dāmām, turklāt bieži –

Virsrakstā minētais teiciens ar katru dienu vairāk atklājas politiķu darbībā. Kā, no vienas puses, nepateikt melus, bet, no otras puses, pastāstīt visu tā, ka pat to, kas netiek pateikts, pat par lieliem meliem nevar saukt?! Tā ir katastrofa. Latvijas nākotni patiesībā nav grūti pareģot. To nosaka divi faktori, kurus mūsu politiķi nevēlas pieminēt, negrib ietvert plānos vai, ja galīgi piespiesti pie sienas, cenšas paust viedokli, ka nav nemaz tik traki. Pirmais faktors ir cilvēku aizbraukšana no Latvijas. Turklāt ne tik svarīgs ir pats process, cik fakts, ka oficiālā politika to neatzīst par uzmanības cienīgu, turklāt ne īpaši vēlas zināt, cik īsti ir aizbraukuši. Tā teikt, melot neies, vienkārši politika. Daži politiķi šo ne melu, bet politikas latiņu paceļ vēl augstāk, solot rūpēties par to, lai aizbraucēji atgrieztos. Uz Bauskas laternu stabiem ilgi stāvēja Klāva Olšteina pirms diviem gadiem dotie solījumi ārzemēs esošos atvest mājās. Mēs neesam pirmā valsts, kura ko tādu piedzī