Par reālo politiku

Jeb kā izmantot pozitīvus jēdzienus sliktām lietām vai mācība Nr. 4. Diemžēl pēdējais stāsts būs par mani pašu. Pirms diviem gadiem, 2017. gada decembra beigās, apmēram tāpat, kā tagad, uzrakstīju rakstu par problēmu, kas kaitināja jau sen – par to, kā labus jēdzienus un vārdus politiķi izmanto vienkārši kā dūmu aizsegu, pat netaisoties īstenot neko no tā, kas ar šo jēdzienu vai saistīts. Nu, Latvijas politikā tādu ir daudz - «Jaunā konservatīvā» «Attīstība», «Zaļo un zemnieku», «Saskaņa», «Vienotība», «Nacionālā apvienība», «Kam pieder valsts» - jebkurš politiskais spēks izmanto labus vārdus, kam nav nekādu saistību ar to, ko domā darīt. Te būs arī raksts un tur nav tikai mani teksti. http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2017/12/ideologiju-muza-meza-maldi.html Starp citu – es par to rakstīju arī 2013. gadā - http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2013/03/slikta-demokratija.html un arī 2014. gadā - http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2014/08/ievads-nr-1-atb

Jeb cik ilgi var tēlot pilnīgus idiotus vai mācība Nr. 3. Šoreiz stāsts būs par to, kur katrs jau paspējis savu protestu vai atzinību izteikt. Par to, kā ASV iekļāva Lembergu un ar viņu saistītos uzņēmumus Magņitska sarakstā un noteica sankcijas. Un tad nu vesela kaudze vaimanā – vai, cik slikti, kā tā drīkst, ko ASV iedomājas? Ja tā nopietni, mani šajā stāstā izbrīna tikai viens – cik ilga bija ASV pacietība. Nē, pavisam nopietni. Manuprāt, ikvienam citam jau sen būtu apnicis klausīties reāli debilas atrunas par to, kāpēc nav izdarīts tas, kas solīts. Latvija visus šos gadus atgādina dzērāju, kuram ir palīdzējuši tikt ārā no slikta kolektīva, kurām apsolījuši aizsardzību, bet par atbildi pašam jāpiedalās kopējā darbā un jābeidz dzert, slikti uzvesties un sasieties ar tiem, ar ko iepriekš dzerts. Tā vietā Latvija solīto nepilda, met pa lampu un meklē, kā ar korišiem atkal samesties kopā. Kad par to visu vienreiz uzšauj pa pieri, tad bļāviens pa visu pasauli: «Par ko! Kā jūs uzd

Jeb sabiedrības politiskais trulums, nekaunība vai mācība Nr. 2. Savulaik brīnījos par stāstiem, ka lielākā daļa ASV iedzīvotāju nezina, kā sauc prezidentu, bet vadošos politiķus un kaut ko no aparāta spēj nosaukt labi ja pieci procenti. Izrādās, ka Latvijā ir stipri līdzīgi un pat vēl traģiskāk. Tomēr par visu pēc kārtas. Parakstu vākšana, lai ierosinātu referendumu par Saeimas atlaišanu, parāda Latvijas sabiedrības reālo politisko seju, uzskatus un spējas. Ziniet, patiesība ir rūgta un reizē arī nenormāli smieklīga. Kārtīgs Latvijas melnais humors. Teorētiski vajadzēja būt jau vismaz 500 tūkstošiem parakstu, bet ir ... . Kā zinām, pašlaik ir savākti apmēram 42 tūkstoši paraksti no vēlamajiem 155 tūkstošiem. Un tas ir fantastisks kuriozs – es pat nevaru atrast pieklājīgus vārdus, kā to nosaukt. Pastāstīšu, kāpēc tā. Latvijā pašlaik ir vismaz četras pilnīgi skaidri nosaucamas palielas iedzīvotāju grupas, kurām teorētiski vajadzētu būt sarakstā. Divas grupas veido kopā apm

Jeb stāsts par «Latvijas glābējiem» vai mācība Nr. 1. Pēdējos trīs mēnešus šogad esmu bijis novērotāja lomā. Parasti man patīk prognozēt, bet pēdējā laikā neredzu jēgu, jo viss tāpat palēnām iet turpat, kur prognozēju jau pirms gadiem desmit. Ir dažas izmaiņas, novirzes, bet būtībā virziens nemainās. Ja kādu interesē, var palasīt, ar ko sākās pārdomas par tautas varas kopienas partiju. Starp citu – par šo nosaukumu - «Tautas varas kopiena» - būs vēl viena mācība. Uzreiz saku, ka atradīšu tekstus, kur par to jau esmu runājis, bet atkārtot laikam vajag. Tātad – pirmā mācība par partybomzi, Latvijas saimniekiem un Latvijas glābējiem. Ziniet, vēl nekad Latvijas politikā neesmu redzējis momentu, kad kāds no malas tik ļoti patraucētu tiem, kas sevi pilnīgi pamatoti uzskata par Latvijas saimniekiem. Jo shēmas taču ir jau iepriekš atstrādātas. Vismaz vienu reizi un viens no elementiem top jau uz katrām no pēdējām vēlēšanām. Mēģināšu nevis uzrakstīt prasti pāris teikumos, kas tur

Nedaudz par to, kāda ir IZM loģika. Viņi nezin kāpēc izdomāja, ka modelis "nauda seko skolēnam" veicinās to, ka skolas piedāvās aizvien efektīvākas programmas un vairāk centīsies skolēnus atbalstīt un izglītot. Diemžēl neviens nepadomāja, ka galvenais šajā modelī ir skolēns un rezultāts iznāca tāds, ka skolai tagad galvenais ir noturēt to "skolēnu" - ja vēlas, var švaki mācīties, atļauties visu ko skolā, galvenais - viņu nepazaudēt. Jo modelī tas taču ir galvenais. Jā, IZM mu ms noteikti ir "efektīvākā" iestāde Latvijā. OIK vismaz ir teorētiska ideja par zaļo tehnoloģiju attīstību. "Nauda seko skolēnam" ir tikai problēmas. Ak jā - ja kāds šaubās par to, kas ir Latvijas lielākā žirafe, tad noteikti to var attiecināt uz ministriju, kuras nosaukumā ir "zinātnes", kas nozīmē, ka tai jābūt pašai progresīvākajai un mainīties visspējīgākajai. Jo jau 2011. gadā bija skaidrs, ka modelis ir izgāzies. Uzminiet, kas vēl 2019. gadā to nav pamanījis.

Gribējās tomēr dalīties savās domās par gaidāmo novadu reformu. Man ir pilnīga pārliecība, ka arī gaidāmais formāts nav risinājums. Realitātē normāls modelis būtu 10 novadi vienādās tiesībās un Rīgas novads ar tādu atbildību, kā parastiem diviem novadiem. Pievienoto karti var skatīti pielikumā. Es pilnībā neatbalstu ideju par to, ka novadam jābūt līdzīgam formām kā aplim. Mūsdienās galvenais ir ceļu savienojamība un tas arī ir ņemts vērā šajā kārtā. Protams, ka ne visur tas  ir ideāli - ceļu savienojamības dēļ Vecumnieku novadu vajadzētu savienot ar Rīgu, nevis Bausku, bet diez vai rīdzinieki tam piekritīs. Kāpēc šāda forma? Viss saistīts ar funkcijām, kuras būtu pilnvērtīgi jāpilda novadam. Tas ir kā ministrs Juris Pūce stāstīja, ka savulaik izveidoja novadus, kuriem pēc sporta principa daļai iedeva vienu spēlētāju, daļai divus, citiem trīs, četrus, citiem 11, citam - 20 un vairāk. Un tad saveda kopā un teica - spēlējiet, kura komanda stiprāka? Jaunais modelis ar 37 vai cik tur nov

Nebiju domājis rakstīt - ne tāpēc, ka nebūtu par ko, bet vienkārši nav laika. Tomēr pēdējais gājiens Rīgas domē ar fiktīvajām darbavietām lika apsēsties un uzrakstīt. Jo saprotu, ka cilvēki vēl nemaz reāli nav sapratuši, cik ļoti ir apkrāpti. Ja kāds vēl nezina - te nedaudz par šo stāstu:  https://rebaltica.lv/…/aizdomas-par-fiktiviem-darbiniekiem…/  Būsim godīgi - pašreizējā Latvijas pašvaldību ķeizaristu sistēmā ko tādu var realizēt je bkur. Par to varētu rakstīt vēl daudz un dikti, bet pievērsīsim šoreiz vienam momentam - jūs patiesi nespējat aptvert, cik ļoti esat apkrāpti. Jo reālā summa ir daudz lielāka, nekā jebkurš pašlaik spēj saskaitīt. Iemesls ir vecais, klasiskais, tikpat noderīgs, kā laika mainīšana par stundu turp un atpakaļ un tikpat ļoti neviens nav spējis pamatot - kam to īsti vajag? Stāsts ir par mūsu atalgojuma daļu, kas noslēpta kā "uzņēmēja sociālais maksājums par darbinieku". Realitātē šī summa ir un paliek atalgojums, tikai tā sadalīšana rada stulbu

Cilvēki tagad cepās par tādu lietu kā OIK. Protams, šo maksājumu ir vērts samazināt, bet viņam ir vismaz teorētiska vērtība. Toties kopš 2001. gada Latvijas iedzīvotājus aplaupa, nozogot pensionāriem simtiem miljonus eiro un tas nezin kāpēc vēl aizvien nav uztraucis nedz politiķus, nedz iedzīvotājus. Šo shēmu sauc «Pensiju otrais līmenis». Šoreiz nerunāsim par tā saukto «Pensiju trešo līmeni», jo tur katrs pats var izvēlēties, vai atdot naudu bankām vai nē. Vispirms nedaudz pieķersimies klasiskajam – kā mūs māna ar jēdzieniem. Pensija nav ekonomisks produkts, kā to daudzi sludina. Pensija ir sociāls produkts, kurš ir atkarīgs no tā, kāda ir sociālā sabiedrības vienošanās un kādu summu strādājošie ir gatavi atvēlēt maksājumiem tiem, kas kāda pieņemta vecuma cenza dēļ vairs nestrādā. Pensiju otrajam līmenim saistība ar pensijām ir divos faktoros – to iekasē no mūsu sociālā nodokļa maksājumiem un to izmaksā sasniedzot noteiktu vecuma cenzu. Tas arī viss. Realitātē gan otrais

Pieļauju, ka ikviens ir dzirdējis Latvijas valstsvīru aicinājumus, lai mums būtu pēc iespējas vairāk augsti izglītotu un labu prasmju darbinieki un uzņēmēji, kā arī stāstus par to, ka valsts iegulda pēc iespējas vairāk izglītībā, lai tā būtu pēc iespējas kvalitatīvāka. Realitātē tas viss ir lieli meli. Ja Latvijas izglītības sistēmai ir viena vienota īpatnība, tad to var nosaukt vienkārši – talantu kapsēta. Te pat varbūt nerunāsim par to, cik labi vai slikti ir priekšmeti, kurus tur pasniedz, jo tā kopumā latviešu valoda un matemātika ir diezgan labā līmenī, savukārt pārējie priekšmeti ļauj vismaz kādus savus talantus nojaust. Toties tas, kā notiek mācību process, talantus neattīsta. Apmēram pirms pieciem gadiem mēģināju saprast, kas no skolas mācību priekšmetiem man ir ļoti noderējis dzīvē un sapratu, ka, izņemot matemātiku, gandrīz nekas. Vēsturē man bija talants – tur nav šaubu, bet tas veidojās, lasot vēsturiskas grāmatas, jo skolas literatūra, sākot no 8. klases, kļuva ļoti