Par reālo politiku

Lasot kārtējo reizi  twitter.com  slavas dziesmas mūsu valdībai un, galvenais, ministrei Ilzei Viņķelei par to, cik efektīva krīzes menedžere ir kundze, rodas dusmas. Un tad vēl uguntiņu piemet tie, kas pārmet kritiķiem - kur tad jūs iepriekš bijāt, kāpēc nerunājāt, neko neteicāt? Bet varbūt tāpēc, ka veselības ministrija solīja saukt policiju, ja izdomātu, ka paustais viedoklis ir viltus ziņas? Te ir vietā jautājums par to, ko nozīmē būt politiķiem. Un politiķim būs - nevis l iekēdim, bet īstam politiķim - nozīmē uzņemties atbildību krīzes situācijā un rīkot pēc veselā saprāta, pat ja tobrīd visi "pazīstamie un zinošie" stāsta, ka nevajag uztraukties. To nedarīja nedz Viņķele, nedz valdība un te nu mēs esam. Interneta laikmetam ir viens pluss. Iespēja atskatīties atpakaļ uz paustajiem viedokļiem  twitter.com  vietnē. Un tie Veselības ministrei nav glaimojoši. Iztapoši, nosodoši, ar atsaucēm uz "autoratīviem" viedokļiem, bet nebūt ne tādi, kas būtu mūsu valsti

# Katrs no smējējiem var būt 101 un nākamais, kuram nav nedz gultas vietas, nedz aprīkojuma slimnīcai, lai glābtu dzīvību. Brīdī, kad no Ķīnas sāka pienākt ziņas par jauno koronavīrusu, radās virkne pārdomu, kuras diemžēl arī tagad, pēc diviem mēnešiem, nav mainījušās. Šīs pārdomas skāra Eiropas Savienības un arī Latvijas valsts vadību un diemžēl viss notika tieši tā, kā paredzēja mans nepatīkamākais scenārijs. Savas domas tobrīd nepublicēju un varbūt arī labi, ka tā, jo Veselības ministre Ilze Viņķele februāra mēnesī draudēja ziņot policijai par ziņām, kuras viņa uzskatītu par viltus ziņām un nekādu kritēriju tam, kas būtu viltus ziņas, jau nebija. Pieļauju, ka arī nekā citādi manas pārdomas tobrīd nosaukt nevarēja. Vienīgais, ar ko atšķīros no citiem – jau februāra sākumā ģimenē bijām gatavi strādāt un mācīties izolācijā un iepirkām kartupeļus un citus dārzeņus vismaz uz trim mēnešiem. Diemžēl tobrīd informācija par jauno Covid – 19 vīrusu bija nepilnīga un man likās, ka