Par reālo politiku

Vārdā nesaukšu, bet atcerieties, ka bija vīri, kas kailām krūtīm bija gatavi aizstāvēt Abreni un asinis izliet par patiesu lietu. Šo stāstu ņemšu šīs dienas mācības pamatā. Viss šodien sākās ar nelielu diskusiju Twitter.com. Te diskusija: https://twitter.com/UldisVarnevichs/status/891375260473446400 Cik saprotu – klasiskais pārmetums par demokrātiju – kāpēc mēs kaut ko pārmetam Saeimai, ja tā ievēlēta demokrātiski un pārstāv vairākumu? Atkārtošos tiem, kas varbūt lasa pirmo reizi manus rakstus – ievēlēta ir, bet vairākumu nepārstāv. Pārstāv oligarhus, kas šīs personas uz vēlēšanām izvirzīja un panāca iecelšanu partiju valdēs. Aigaram Liepam diskusijā radās jautājums: Vai ir kāds politiskais spēks Latvijā, kurš: a) nav apdāvināts ar varu, b) nav atkarīgs no oligarhāta? Nav īsti skaidrs pirmais jautājums, bet ar otro ir skaidrs – pagaidām nav tāda politiskā spēka, kas nebūtu atkarīgs no oligarhiem. Un interesanti, ka viens no atbildētājiem, “baltiņš” uzreiz arī pasak

Pārbaudot savus kādreizējos rakstus, nākas konstatēt, ka daudzas idejas palikušas komentāros, nevis rakstu formātā. Tomēr arī tas, kas palicis rakstot, liek klusi skumt par to, ka pagājuši jau tik daudz gadi, nekas nav mainījies, piepildās tas, ko paredzēju, bet Latvijas iedzīvotāji vēl aizvien nav gatavi kaut vai sevi mēģināt glābt. Tā es runāju pirms pieciem gadiem – 2012. gads. Gata Šļūkas karikatūra, ko pievienoju rakstam, parāda, ka palicis jau tikai sliktāk, bet paši nezin kāpēc par to priecājamies. “Latvijas nākotni patiesībā nav grūti pareģot. To nosaka divi faktori, kurus mūsu politiķi nevēlas pieminēt, negrib ietvert plānos vai, ja galīgi piespiesti pie sienas, cenšas paust viedokli, ka nav nemaz tik traki. Pirmais faktors ir cilvēku aizbraukšana no Latvijas. Turklāt ne tik svarīgs ir pats process, cik fakts, ka oficiālā politika to neatzīst par uzmanības cienīgu, turklāt ne īpaši vēlas zināt, cik īsti ir aizbraukuši. Tā teikt, melot neies, vienkārši politika.