Vēstures paralēles - Latvija:Ukraina

Baidos, ka ar visām savām prognozēm esmu iesēdies lielā peļķē. Iemesls - man pat sapņos nerādījās, cik bailīga var būt Eiropa.
Pašreizējie notikumi atsauca atmiņā pretošanās kustību padomju varai pēc Otrā pasaules kara Latvijā. Sēž veči mežā pie radio un tur skan par to, kā ASV un Rietumi atbalsta mūsējos, tūlīt nāks, tūlīt būs. Džeki turās, cer, gaida. Ar ko tas viņiem beidzās - diez vai Latvijā ir kāds, kurš to nezinātu.
Skatos uz Ukrainu un saprotu, ka vēsture atkārtojas. Krievija atklāti ieved karaspēku Ukrainā, lai arī karu nepiesaka. Būtībā situācija ir skaidra - Putins atklāti dod saprast, ka pieņems tikai Ukrainas kapitulāciju, kas nozīmēs Doņeckas Tautas republikas atzīšanu, Krim-nash un Ukrainas oficiālu iestāšanos Eirāzijas muitas savienībā, atzīstot, ka atrodas Krievijas ietekmes zonā. Turklāt tur nav ilūziju - jautājums ir tikai par to, ko varbūt kādā mirklī izdosies Ukrainai ietirgot līgumos, bet tas arī viss. Diez vai mērķis ir Janukoviča atgriezšanās, bet var nonākt arī līdz tam.
Vārdu sakot - Ukrainā pašlaik notiek cīņa par neatkarību, ne vairāk un ne mazāk. Ko dara rietumi, atbildot uz ziņu par karaspēka ievešanu. Bija viena multfilma, kur Obama un MErkele visu laiku teica: "Mēs izsakām dziļu uztrtaukumu." Es domāju, ņirgājas. Bet nē - tikko ASV Valsts departamenta preses sekretāre Džena Psaki izspļāva kārtējo pērli: "Tas ir acīmredzami, kas tas izsauc mūsu dziļu uztraukumu." Nav jābrīnās, ka Krievijā anekdotēs tik ļoti čukčas tēlu nomaina tikpat dziļi intelektuālais Džeinas Psaki tēls.
Vārdu sakot - tas laikam nav patriotiski teikt, bet es Ukrainas vietā padotos. Es zinu, ka mums Latvijā mežabrāļi ir varoņi utt., bet no tā nebija labuma ne mums, ne viņiem. Tāpat Ukrainai - kritīs tūkstoši karavīru no abām pusēm. Un es jau tagad varu pateikt, kāds būs rezultāts - tie, kas sapratīs notikušo, ienīdīs Eiropu uz mūžiem. Un viņiem būs taisnība. Ja nedomājat palīdzēt - tad nevajag solīt, dot liekas cerības, kuru vārdā mirst cilvēki. No otras puses - nevajag darīt kā Ulmanim. LAbākais, ko pašlaik var izdarīt gan Eiropa, kas patiesībā netaisās palīdzēt, gan Ukraina, kurai nav izēles - skaļi visiem pateikt, kurā datumā atdos Ukrainu un visiem, kas baidās no jaunās varas, ļaut izbraukt uz Eiropu un Eiropai attiecīgi sniegt palīdzību. Tas ir labākais, ko Eiropa varētu izdarīt tās liekulības vietā, ko viņi tagad dara.
Ak jā - un nedomājiet, ka tas, ko panāks Putins, viņu apstādinās. Nākamie punkti ir divi un viens no tiem ir Latvija. Es pat teiktu - visreālākais punkts, kur sekos Putina nākamais trieciens. Tāds diemžēl ir gļēvuļu liktenis.
Noslēgumā - nesen vienā filmā dzirdēju sarunu. "Par brīvību ir jāmaksā!" "Kas tā par brīvību, ja jāmaksā?" "Kad sapratīsi, ka jāmaksā, tad arī sapratīsi, kas ir brīvība." Eiropa nav gatava maksāt - ar gāzi, ar naftu, ar kukuļiem utt. Ja neesi gatavs maksāt, nebūs arī brīvības. Un tikpat stulbi ir cerēt, ka Putins apstāsies. Tas ir tas pats, kas iedod krokodilam vienu gaļas gabalu, otru, trešo, ceturto un brīnīties - kāpēc viņš nenomierinās?