Trīs Baltkrievijas scenāriji – slikts ar cerību, slikts ar bezcerību un murgs

Baltkrievijas liktenis karājas uz naža asmens. Viss šūpojas un nav skaidrs, kurā pusē kritīs. Vai griezīs? Notikumus daudzi pēta, vērtē. Balstoties uz to, kāda ir vēsturiskā pieredze šādās situācijās, var prognozēt trīs attīstības scenārijus. Jācer, ka Baltkrievijai paveiksies.

Pirmais – sliktais ar cerību. Uzvar Baltkrievijas tauta. Tālāk no viņiem pašiem būs atkarīgs, cik slikti būs tālākie pieci gadi. Par sliktumu – nav variantu. Ļoti daudz darba vietas, kuras dotē, ņemot milzīgus aizņēmumus un parāds ir tik liels un situācija tik slikta, ka ir skaidrs, ka ļoti daudzus «bagātos un veiksmīgos» valsts uzņēmumus būs jālikvidē. Briesmīgs laiks stāv priekšā un šeit ļoti jācer, ka baltkrievi turpinās cīnīties par demokrātiju un efektīvu valsts pārvaldi, lai nepiepildītos Ukrainas scenārijs. Jebkurā gadījumā – ja izdodas saglabāt republikas sistēmu ar ievēlētiem deputātiem un prezidentu, ir cerības pēc 10 gadiem varbūt nedabūt lielu pozitīvismu, bet kļūt vismaz par Austrumeiropas ekonomikas tīģeri.

Otrais – sliktais ar bezcerību. Uzvar Tarakāns. Būs tikai sliktāk. Stāsts par stabilitāti patiesībā ir stāsts par stabilu sabrukumu, kas tikai paātrinās. Skaidrs, ka valsti pametīs daudzi privātie uzņēmēji, naudas valsts dotācijām trūks milzu apjomos. Jebkurā scenārijā nāksies slēgt dotējamos uzņēmumus – pat ja ne visus, tad lielāko daļu. Prognozes – bezdarba pieaugums, aizvien vairāk iedzīvotāju atstāj valsti – bēgļu plūsma var sasniegt simtiem tūkstošus gadā. Tiesa, kā jau eiropieši, šie cilvēki nevis bļaus, ka ir bēgļi, bet gan meklēs darbu Eiropā vai citur pasaulē. Pieaugošs valsts iestāžu terors – parazitējošam režīmam ir vienalga, cik jums naudas, jo ir pieraduši dzīvot vienā dzīves līmenī. Pēc desmit gadiem – agrāra republika, kurā darbojas viens vai divi nepārtraukti valsts uzturēti uzņēmumi, kas tehnoloģiski aizvien vairāk noveco. Aizvien vairāk tirgo resurus, nevis produkciju. Ar katru gadu vairāk līdzinās Ziemeļkorejai. Ir skaidrs, ka Tarakāns to negrib, jo neviens negrib dzīvot Ziemeļkorejā, pat Ziemeļkorejas vadītājs, bet citas izejas vienkārši nav – kā var veidot attīstību valstī, kur jebkura privātā iniciatīva tiek praktiski iznīcināta? Agrāk vai vēlāk jāslēdz internets vai jāievieš totāla kontrole, jo 90% iedzīvotāju taču nevienu brīdi neaizmirsīs, kas pie tā ir vainīgs.

Trešais – murgs. Otrs Donbass. Ienāk Krievijas karaspēks. Izveido komandieru vienības kā Donbasā un sadarbībā mēģina terorizēt un aplaupīt iedzīvotājus un izlaupīt uzņēmumus. Aktīva pretdarbība no iedzīvotāju puses – mīts par to, ka visi mīl Krieviju Baltkrievijā ir mīts, jo patiesībā pirmie lielie protesti bija saistīti tieši ar ideju veidot kopēju valstisku veidojumu ar Krieviju. Ļoti daudz bēgļu – potenciāli valsts zaudē apmēram līdz pat 70% iedzīvotāju. Tāpat kā Donbasā notiek centīga uzņēmumu izlaupīšana – piecu līdz desmit gadu laikā lielākā daļa ražotņu un resursu ieguves vietu pārtrauc darbu, jo nav naudas attīstībai. Pilnīgi noteikti jau no pirmā gada Baltkrievija kļūst par dotējamu teritoriju, kas vairs neko normālu saražot nespēj. Pamazām iestājas aizvien lielāks un briesmīgāks valsts sabrukums.

Vienīgais, kas pasargā Baltkrieviju no šī scenārija – Putinam būtu jāapzinās, ka tas būs arī Krievijas krahs. Var izlaupīt un kaut kā uzturēt divas teritorijas Ukrainā, Piedņestru, pilnīgi novārtā atstāt teritorijas pie Gruzijas, bet pilnvērtīgi dotēt Baltkrievijas lieluma teritoriju – pie esošās Krievijas ekonomiskās situācijas tā ir katastrofa. Nometīs paši savējie. Tomēr idiots ar to arī ir neparedzams un daudzos gadījumos neuzvarams, ka viņu neinteresē loģika un pieredze.

Daudzi teiks – tā nav mūsu problēma. Nu, nu. Atzīstas uzreiz, kurš vēlas redzēt kaimiņos Ziemeļkoreju vai Donbasu? Nu, būsim taču godīgi pret sevi!

Foto no https://www.promoteukraine.org/