Beztiesība vienmēr degradē

«Mans dēls ... mācēs nemācīt sievietes, kā jādzemdē un kas viņām jādomā un jādara ar savu ķermeni.» Šis ir ieraksta fragments no twitera, kuru izlasīju un sacepos. Sākās diskusija un apsolīju, ka uzrakstīšu, par ko cepos. Tad atjēdzos, ka es pavisam noteikti neesmu ģimeņu attiecību eksperts. Domāju, kur par to rakstīt un tad pēkšņi izlēca kārtējais stāsts par islāmu un sapratu, ka jāraksta tepat – jo tēma diemžēl ir nevis par attiecībām, bet gan par politiku un sociālo jomu. Uz pirmo skatu liekas, ka nē, tā nav, bet, mēģinot izprast, kas mani nokaitināja, sapratu, ka šādai domāšanai ir milzīga līdzīga ar islāmu.

Cilvēces pamatā ir tas pats, kas jebkuras citas sugas pamatā – vai nu vīrietis, vai sieviete cenšas būt pēc iespējas pievilcīgāki pretējā dzimuma pārstāvjiem, lai varētu piesaistīt pēc iespējas lielāku konkurentu skaitu un izvēlēties labāko. Cilvēkiem tas gluži tik ideāli nestrādā – lai arī pievilcība ir un paliek galvenais faktors, tomēr svarīga ir arī spēja nodrošināt ģimeni, raksturu sakritība un arī citi faktori. Tai skaitā pat tik ļoti ierobežojoši kā reliģija, tradīcijas utt. Kas realitātē spēlēja galveno lomu līdz pat 20. gadsimta sākumam, kad rietumu civilizācija atmeta maksimumu šādu aizspriedumu, paliekot pie principiem, ka laulāties izvēlas pēc brīvas gribas un sievietēm un vīriešiem ir iespējas demonstrēt savu pievilcību, tomēr ievērojot kaut kādas likuma un normas robežas. Savukārt laulība ir kā kompromiss starp abu vēlmēm un vajadzībām.

Protams, tas ir ideālais variants, jo realitātē var būt kā islāmā – kur sievietei nav nekādu tiesību un vīrietis ar vardarbību vai citā veidā realizē savu varu, var būt arī divi pretēji varianti – kur sieviete ar savu agresiju vada ģimeni jeb ir tā saucamais «memmes dēliņš», kuru vada vai nu sieva vai mamma, jo pats neko nevar – nav iniciatīvas.

Savā būtībā rietumu pasaules uzplaukums sakrita ar ideju par to, ka var precēties pēc mīlestības, nevis aprēķina. Ja kādam liekas, ka svarīgāks ir aprēķins, ir vērts paskatīties, cik skaisti ir Habsburgu prinči 16. un 17. gadsimtā. Aprēķina laulības vienmēr vairāk vai mazāk veido noteiktas kopienas, kamēr laulības pēc mīlestības rada lielāku dažādību, turklāt mūsdienu globālajā pasaulē – vienkārši milzīgu, un automātiski pieaug iespējas, ka piedzimst aizvien vairāk radošu cilvēku, kas turklāt nav ierobežoti ar kādām tradīcijām vai aizspriedumiem.

Un tad 20. gadsimta beigās šajā sistēmā nolēma iespraukties feminisms. Kad galvenie mērķi būtībā ir panākti, vienmēr taču ir vieglāk mēģināt panākt vēl kaut ko Eiropā, nevis cīnīties par sieviešu tiesībām islāmā, ko Eiropa gandrīz nedara vēl aizvien. Jā, ir balvas, ir prēmijas, ir vārdos atbalsts, bet, kad islāms ierodas Eiropā, tad saka, ka tā taču ir ticība. Ja nosaka, ka var izdarīties ar sievieti kā grib, tad jau arī var.

Tā nu feminisms sāka jaunu cīņu Eiropā. Īsti par ko cīnīties nav un tāpēc iet gaisā visādas idejas. Ar absolūtās «vienlīdzības» kontekstu. Un te izpeld arī ideja par to, ka nevajag mācīt sievietēm, ko darīt ar ķermeni. Ka vīrietim ir jāpieņem sieviete tāda, kāda ir – nekopta, nemazgāta, neskūta un bērnus prasīt nedrīkst. Jā, var jau būt, ka radikalizēju, bet piedodiet – tāda ir šī jūsu ideja.

Šoreiz pat nerunāsim par to, ka nekopta sieviete gandrīz vienmēr ir sieviete ar pamazinātu pašapziņu. Jā, var sanākt visas tādas barā kopā un bļaut, ka viņām ir vienādas tiesības ar visām citām, bet nav dzirdēts, ka tas ļoti palīdzētu. Bet šoreiz ir jautājums par to, kādas tiesības ir otrai pusei. Ja islāmā savā būtībā ir nospļauties uz to, kāda ir sieviete – ir valstis, kur tu sievieti normāli ieraugi tikai tad, kad appreci un nevienu neinteresē, kā sieviete jūtas. Šajā gadījumā tieši tāda pati attieksme ir pret vīrieti.

«Nestāsti man un nemāci mani, kā man jāizskatās, kā jāģērbjas, neprasi bērnus!» Civilizācijas beigas vienā teikumā. Pat neņemot vērā to, ka pusi sabiedrības (vīriešus) šajā jautājumā, ja to pieņem vispārēji, vienkārši ignorē.

Tomēr galvenā tēma ir par to, kā tagad jūtas tas bērns, kurš šādā noskaņā izaug. Izaudzināts ir tas puika, kurš apzinās, ka no savas sievas būtībā neko pieprasīt nevar – ne bērnu, ne kaut kādu sadarbību. Pretim ir sieviete, kura zina to pašu – ka no viņas vīrietis būtībā neko pieprasīt nevar. Es ne īpaši saprotu, kāpēc ir vērts apspriest ideju, kāpēc šim pārim ir jāprecas, bet nu tomēr – viņi apprecas. Ko tālāk? Ja vīrietis ir normāls, viņš agrāk vai vēlāk mēģinās saprast – kam viņam to vajag? Atceramies – nosacījums ir tāds, ka bērnus pieprasīt nevar. Ja bērni tomēr ir, vīrs var palikt bērnu dēļ, bet, ja bērnu nav – kam vīrietim ko tādu vajag? Būtībā viņa tiesības šajā situācijā nav nekādas – laulība ir nevis kā kompromiss, bet gan kā sievietes diktāts, kuru vīrietis pieņem.

Laulības jēgas nav. Satura arī. Ko domāt jaunietim, kas šādā veidā uzaudzināts? Mammai droši vien patiks, cik puika ir labs, bet visas sievietes būs sliktas. Es pat nevaru iedomāties, kādā veidā tieši tā audzinātas sievietes varētu izskatīties labas puišu mātēm? Var jau būt, ka drīz kaut kas domāšanā mainīsies. Ka arī ieraksta autore priecāsies, kad kopā ar dēlu ievelsies kaut kas apaļš, pinkainiem matiem un uzrakstu uz krekliņa: «F**k all kids!»

Ekonomiskā un politiskā problēma šeit ir viena un tā pati – gan islāmā, gan šajā sieviešu domāšanā par to, ka nepiespiedīs kaut ko darīt ar «viņu ķermeņiem», ir tradīciju virziens. Attiecībā uz sieviešu pāriešanu islāmā – tas ir tas pats, kas piedalīties Krimā referendumā par pievienošanos valstij, kurā referendums ir aizliegts. Abos gadījumos tāda lieta kā sievietes pievilcība tiek nonivilēta. Kamēr pievilcība ir strādājusi miljoniem gadu un, pēc reālākās teorijas par cilvēka izcelsmi, ir arī galvenais iemesls, kāpēc cilvēks radās. Abos minētajos gadījumos sievietes pievilcības jautājumu ignorē un pat maksimāli noliedz. Islāmā pat tas ir reālāks, jo vismaz klātienē vīrs tur var prasīt, lai sieva izskatās skaisti, bet te arī tas ir noliegts.

Vienīgais, ko varu darīt, jūs visus nomierināt – visa šī audzināšana nestrādā. Esmu savā dzīvē pieredzējis vairākus šādus gadījumus – sievietes ideālā dēla audzināšana. Pienāk gadi, kad vīrietis vienkārši pasūta māmiņu vienu māju tālāk un pats mēģina saprast, ko darīt ar savu dzīvi. Diemžēl reti kurš šāds stāsts ir labi beidzies. Cietums, nodzeršanās līdz nāvei, aizmukšana no mammas tā, ka neviens nevar atrast un vēl dažādi varianti. Tas, ko sieviete uzskata par audzināšanu, veči uzreiz pateiks – prasta lutināšana un tā arī ir. Vienīgi žēl to jauniešu, kas patiesi šādai idejai notic, pieņem un pēc tam visu mūžu mokās un mēģina saprast – kāpēc nekas dzīvē nesanāk, jo darīja taču tā, kā mācīts un stāstīts?

Attēla paraksts: «Gaidu to brīdi, kad ieraksta autore priecāsies, kad kopā ar dēlu ievelsies kaut kas apaļš, pinkainiem matiem un uzrakstu uz krekliņa: «F**k all kids!»

Attēls no https://www.pri.org/stories/2013-01-15/political-cartoons-take-womens-rights-following-gang-rape-delhi