Kam vajag Jaungada uzrunas?

Jau vismaz gadus divdesmit absolūti nevienu brīdi neesmu interesējies par to, ko mūsu valsts Ministru prezidents vai Prezidents mēģina pirms jaunā gada pamuldēt pa televizoru. Atzīmēju tik to, cik muļķīgi vai smieklīgi kārtējo reizi sevi cenšas pasniegt mūsu valsts «galvas», piemērojot gan pavisam citu nosaukumu un tas arī viss. Un izskatās, ka velti.

Šogad ļoti un ļoti gaidu veselas divas Jaunā gada uzrunas. Nē, ne jau to, ko mums centīsies pateikt Viltvārdis vai kāda cita mūsu valsts amatpersona. Gribu dzirdēt, ko pateiks persona, kas tiešām būtu ar mieru vadīt pozitīvas izmaiņas Krievijā – Aleksejs Navaļņijs un oficiālās Baltkrievijas prezidentes Svetlanas Tihanovskas uzrunu. Pat varbūt ne tik daudz tāpēc, ka ceru, ka pateiks kādu īpašu ceļu. Ja paši to neiesim, viņi jau mūs arī nekur neaizvilks. Bet gan kaut vai vienkārši tāpēc, ka ir vēlēšanās redzēt cilvēkus, kas aicina uz attīstību, godīgumu. Lai ir vismaz sajūta, ka uz pasaules nav tikai tādi politiķi kā Kalvītis, Lukašenko, Putins vai, kaut ne tik traģiski, bet tomēr, mūsu prezidents. Ka ir ļaudis, kas pateiks kaut ko jauku, atgādinās, ka nedrīkst atslābt, iedrošinās.

Vienkārši gribas dzirdēt, ka ir komanda, kas strādā, kas rūpēsies par saviem cilvēkiem, cik varēs. Būs gatavi lūgt atbalstu, ieklausīties, atbalstīt. To, ka mūsu valstsvīriem principā ir grūti pateikt kaut ko tādu, liecina visas iepriekšējās Jaungada uzrunas, kas vairāk radīja skumjas un nepatiku, klausoties dažādos melos un divkosīgos paziņojumos, kā arī valdības mēģinājumi cīnīties ar Covid – 19 un informēt par ierobežošanas pasākumiem. Tikai vienu reizi kopējā uzrunā Egils Levits spēja izdvest vārdus – lai kā jums ietu, mēs jums palīdzēsim. Visas pārējās reizes skan vārdi – jāpakļaujas, jāklausa. Bez maz vai viduslaiku stilā – atcerieties, ka jums jāspēj ciest un ciest.

Ir ļoti laba filma - «Karaļa runa». Par to, kā Lielbritānijas karalis mācījās uzrunāt nāciju tā, lai iedvesmotu. Lai pateiktu, ko darīt un kā rīkoties. Mūsu plastmasas varasvīriem, kurus bieži vien izlipina pēdējā brīdī pirms vēlēšanām, nedz šo domu saprast, nedz pieņemt. Nerunājot nemaz par melu impērijām tepat kaimiņos, kur monarhiem elementāra iejūtība ir pilnīgi atrofējies elements. Elementāru sirsnību, spēju aicināt uz izmaiņām un uzrunāt tos, kas šaubās par gada notikumiem.

Tāpēc es šogad ar visu nopietnību klausīšos tos, kurus ir vērts klausīties, nevis velti laiku tērēt. Nu, kā ierasts, atļaujiet pasmaidīt par tiem nevarīgajiem šļupstiem, kas atkal skanēs mūsu televīzijā. Tāda dzīve.