Ziemeļkorejas uzlecošā zvaigzne

Absolūtas monarhijas visspilgtākais iemiesojums pašlaik pasaulē atrodas Ziemeļkorejā. Piemēram, ik pa brīdim daudzi vēsturnieki un ne tikai vēsturnieki vēlas attaisnot absolūto monarhiju Francijā. Tie, kas kaut ko zina par Ziemeļkoreju, apmēram var apjēgt, kā jutās toreiz cilvēki Francijā. Lai gan reizē jāatzīst, ka tik slikti, cik Ziemeļkorejā, Francijā tomēr nebija.

Tāpēc jebkuru pasaules monarhiju pašlaik varam izvērtēt no tā viedokļa – cik tālu viņa ir ceļā uz Ziemeļkorejas modeli jeb arī – vai virzās uz Ziemeļkorejas modeli jeb tomēr uz republiku? Tāpēc varam droši atzīt, ka Ziemeļkorejas republika ikvienai monarhijai, gan Putina Krievijai, gan Lukašenko Baltkrievijai ir kā zvaigzne tuneļa galā. Un pašlaik šī zvaigzne abās valstīs paliek aizvien lielāka, jo abi režīmi kļūst tai aizvien tuvāki un tuvāki. Ziemeļkorejas zvaigzne kļūst aizvien spilgtāka.

Būtībā abu valstu monarhiem bija iespēja izbēgt no tik agresīva scenārija, kā pašreizējais. Par to rakstīju gabalā par nekronēto imperatoru grābekļiem. Viņi izvēlējās izmēģināt visus grābekļus, kurus varēja atrast vēstures mēslainē un tamdēļ attiecīgi tagad iznāk ciest. Tomēr šoreiz parunāsim par to, kā abas valstis turpinās savu ceļu tuvāk Ziemeļkorejas zvaigznei un ar ko tas viņiem beigsies.

Vispirms par Baltkrieviju, kurai ir vislielākās izredzes īstenot Ziemeļkorejas scenāriju. Ne jau velti internetā noklīdušas pirmās bildes ar koncentrācijas nometņu plāniem, jo citādi tur nekas nesanāks. Jā, varu valstī var iegūt ar 0,05 procentu atbalstu, ja šis atbalsts ir pietiekami labi bruņots, bet salīdzinošu mieru nodrošināt var tikai tad, ja vismaz procentu vai divus no iedzīvotājiem ieslodzīs nometnēs. PSRS un Ziemeļkoreja tam ir ļoti labs piemērs. Kas notiks ar valsts ekonomiku un iedzīvotājiem – ikviens var aizbraukt uz Kubu un pamēģināt saprast, kā dzīvo vietējie. Turklāt Kuba ir salīdzinoši pašlaik vēl atklāta valsts, kura paliek aizvien atklātāka, bet Baltkrievija aizies tieši pretējā virzienā. Nav variantu. Tā kā – ja Baltkrievijai neizdosies Tarakānu nomest tagad, tad sekas būs drausmīgas – ar laiku var runāt par tautas izmiršanu, kā tas pašlaik notiek Latvijā ar latviešiem, kuru skaits samazinās ar katru gadu un lielā mērā tas ir tieši saistīts ar padomju okupācijas sekām – ļoti vāja izglītība, vāja, nespējīga pārvalde un zems attīstības līmenis, kā arī nespēja pieņemt novitātes un pozitīvas izmaiņas. Tauta iznīkst bez jebkādas iekarošanas, vienkārši dabiskās tirgus konkurences rezultātā. Vārdu sakot – ja jums nepatīk mūsdienās kāda tauta, ceriet, ka pār viņiem sāks valdīt absolūtā monarhija.

Un tagad par Krieviju. Baltkrievijas scenārijs tur neies cauri – Krievija ir impērija, savukārt Baltkrievija – nacionāla valsts. PSRS sabrukums pierādīja, ka eksistē divi attīstības ceļi. Rietumnieciskais, kas ļāva Baltijas valstīm uzplaukt un pamazām palīdz arī Ukrainas attīstībai, kā arī monarhistiskais, kas noveda Vidusāzijas valstis tur, kur tās tagad ir un pamazām ved arī Krieviju. Un Krievijā ceļš uz Ziemeļkorejas zvaigzni var beigties turpat, kur savulaik Francijā. Galvenais iemesls – nekad nevajag aizmirst, ka Krievija ir impērija.

Atšķirībā no PSRS, Krievija nav izteikta teokrātija, lai arī komunistu lomu baznīca cenšas ieņemt. Tomēr komunisms bija PSRS teokrātiskās sistēmas pašā augšdaļā, kamēr pareizticīgo baznīca pašlaik ir ļoti nespējīga pretoties ne tikai islāmam, bet arī ne pārāk interesē arī citu tautību iedzīvotājus. Tā kā pašreizējo Krieviju mēs varam salīdzināt ar carisko Krieviju, bet ne PSRS. Ir monarhs, ir galms, ir «ohranka» ar žandarmiem, un ir ļoti daudz slaucamiem, kam tas bars ir jābaro.

Kā jau impērija, teritoriāli Krievija ir vāja. Ukrainu vēl aizvien tracina, ka viņiem atņēma Donbasu un Krimu, arī Baltkrievija nebūtu sajūsmā, ja kādas teritorijas aizietu Krievijai. Savukārt situācijā, kad kāds var atdalīties no Krievijas impērijas, tad tie uzreiz to dara. Piemērs ir gan 1918. - 1922. gada notikumi, kad PSRS vienalga neizdevās noturēt visas teritorijas, kā arī 1991. gads, kad viss izjuka kā uz burvju mājiena. Lai kā impērija censtos visu saturēt kopā, neviena tautība impērijā dzīvot negrib.

Vārdu sakot, jo tuvāk Ziemeļkorejas zvaigznei, jo neapmierinātākas būs impērijas tautības. Nemieri nepārtraukti notiek jau tagad. Jau 1991. gadā bija teritorijas, kas atdalījās un šīs teritorijas atguva ar spēku, vai arī politiskā veidā. Tagad nav noslēpums, ka jau ir ļoti neapmierināta Sibīrija, regulāri nemieri ir Kaukāza republikās, kuras it kā pašreizējā vara notur, bet tai pat laikā ir skaidrs, ka pie mazākās vājuma pazīmes atdalīsies, ja būs iespējams. Vai šajā situācijā arī Krievijā atkal gaidāms jauns Gulags? Bez šaubām, jo valsts, kura dodas Ziemeļkorejas virzienā, bet tā nespēj iztikt.

Šīs divas nav vienīgās valstis, kurās monarhi saskata savu iespēju Ziemeļkorejas modelī. Pēc salīdzinošā veiksmīgā mēģinājuma palaist Ķīnu brīvā tirgus virzienā tagad Ķīnas senilais varas modelis – monarhijas apvienojums ar teokrātiju – aizvien vairāk mēģina strādāt komandekonomikas virzienā. Problēma ir klasiskā – brīvā tirgus ekonomika rada lielus uzņēmējus, kas kļūst par draudu monarhijas sistēmai, jo viņi pilnīgi loģiski vēlas lielāku brīvību. Lai novērtētu to, uz ko Ķīnā ir spējīga brīvā ekonomika, jāatgādina, ka tikai 21. gadsimtā Ķīnas kopprodukts kļuva lielāks par Honkongas kopproduktu. Turklāt tieši tāpat kā Krievijā, arī Ķīnai problēmas radīs tās impērijas veidojums. Jā, tiem, kas nezina – Ķīna sastāv no ļoti daudzām teritoriālām teritorijām un tautībām, kur reizē tā pati Ķīnas tauta vienā apgabalā ir gatava dzīvot vienā veidā, citā otrā veidā. Tā kā – ne velti Ķīna sāk aktualizēt agresīvu ārpolitiku, līdzīgi kā Putina režīms pirms desmit gadiem – vajag novirzīt uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām. Kuras, tāpat kā visur, ir radušās ceļā uz Ziemeļkorejas mirdzošo zvaigzni monarhu acu priekšā.

Ceļš uz Ziemeļkoreju gan līdz šim, gan arī turpmākajos gados sagādās daudz ciešanas gan pašu monarhu valstu iedzīvotājiem, gan arī šo valstu kaimiņiem un visiem citiem, kas nokļūs šo režīmu agonijas zonā.

Kāda varētu būt šo valstu nākotne? Viscerīgāk izskatās Baltkrievija. Vai nu Tarakānu nometīs līdz viņa nāvei, vai režīms sabruks pēc viņa nāves – tomēr baltkrievi izskatās pēc tautas, kas ir gatava sadarboties un spēs izdarīt secinājumus – līdzīgi kā vāciešiem, kas gan vēl aizvien mētājas no viena grāvja otrā, bet tomēr par savu valsti vairāk vai mazāk ir spējīgi padomāt.

Krievijas impērija ir savā sabrukuma posmā un, neatkarīgi no tā, kādi spēki uzvarēs valstī, nekā laba tur nebūs. Cik īsa vai gara būs šī agonija – tāpat kā savulaik Romas impērijas un pēc tam arī Bizantijas impērijas un pat arābu kalifāta sabrukums, kas vēl aizvien nav beidzies – nekādas labas emocijas un sajūtas nedz Krievijas teritorijas sastāvā esošajiem, nedz kaimiņiem tas neradīs. Atliek cerēt, ka kaut kāda potenciālā Ziemeļsomugru vai citāda veida valsts – kaut vai jaunā Novgoroda, būs pietiekami adekvāta un sadarbībā ar Baltijas – Melnās jūras jostas valstīm spēs sevi aizstāvēt ilgi un labi.

Ķīnas agonija var būt pati briesmīgākā. Turklāt attīstības modelis ir apļveida – vienas teokrātijas dinastijas beigas būs nākamās sākums. Kā tas notiks – būs tieši atkarīgs no apkārtējo valsti spējas iejaukties, kas visdrīzāk nenotiks un arī turpmāk pasaulei sagādās daudz raizes. Ja Krievija tikai vārdos ir spēcīga un patiesībā bez sava kodolarsenāla absolūti nav gatava neviena nopietnam karam, tad Ķīna pašlaik ir pasaules spēcīgākā valsts. Ja visi bloki atstās potenciālos mērķus vienus pašus, neizdzīvot nevienam.

Kas ir šo režīmu vājākā vieta? Ģenerāļi. Ne velti, neskatoties uz to, ka Turcijai ekonomiskajā jomā klājas aizvien grūtāk, realitātē Erdoganu mēģina nomainīt nevis tauta, bet gan virsnieki. Kā to savulaik pierādīja Maskavā Jeļcins – pietiek ar dažiem pulkiem un tankiem, lai šo režīmu sagrautu. Vardarbības sistēma, kas cara laikā bija «Ohranka» un žandarmi, tagad Omon, ir spēcīga tikai pret neapbruņotiem ļaudīm. Cara laikā žandarmi bija skaitliski ļoti daudz un, ja viņi ar pilnu spēku un kvēli pievienotos baltajiem, tad uzvarai bija jābūt tieši balto pusē. Realitātē par nopietniem žandarmu panākumiem pēc 2017. gada, kad sākās bruņotā pretošanās, vispār nav dzirdēts. Tā arī šobrīd – Omon un Rosgvardija pirmie pamuks uz visām malām, ja kāds ģenerālis ievedīs Maskavā karaspēku, arestēs Putinu un viņa tuvākos līdzgaitniekus un pasludinās «Vienoti Krievijai» ārpus likuma. Cita lieta, ka vienalga šo ģenerāli nevar laist pie varas, jo armijas jomā strādā tas pats likums, kas ar specdienestiem un šo saiti es arī pielikšu beigās.

Ķīnā tas gluži tā nenostrādās, bet būtībā jebkura armijas aktivitāte tur var palaist kārtējo vismaz vairāku desmitu vai pat ilgāka laika nepārtraukto karu posmu starp jaunajām dinastijām.

Un jā – neviens no šiem režīmiem nesabruks dēļ neapbruņotu demonstrantu aktivitātēm. To, ka tikai ar čekistiem un karavīriem var pārvaldīt valsti, pierādīja jau Staļins un monarhiem tā nebūs problēma. Tomēr tas, ka šādas demonstrācijas pietuvina režīmu galu – tas gan ir fakts. Tomēr bez vardarbības šie režīmi nekad brīvprātīgi neaizies.

Trīs Baltkrievijas scenāriji.

http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2020/08/tris-baltkrievijas-scenariji-slikts-ar.html

Nekronēto imperatoru grābekļi.

http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2021/01/nekroneto-imperatoru-grabekli.html

Aksioma – specdienesti nedrīkst pārvaldīt valsti

http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2020/06/aksioma-specdienesti-nevar-parvaldit.html

Zīmējuma autore – Julia Nekrasova, instagram.com/julius.sova