Aksioma – specdienesti nevar pārvaldīt valsti
Valsts, kurā varu pārņem militāristi vai dažādu drošības dienestu pārstāvji, agri vai vēlu ir nolemta sabrukumam. Un tur nav iemesls nedz personības, nedz arī kas cits, bet gan parasta domāšana un darbības princips.
Tajā brīdī, kad valsts ierobežo ideju paušanas un īstenošanas brīvību, tā izslēdz ļoti daudzas attīstības iespējas. Ja kādam liekas, ka tas nav traģiski, tad jāatgādina, ka PSRS ne militārajā jomā savulaik spēja tikai kopēt ārzemju izstrādājumus un arī Ķīnai vienmēr ir bijušas līdzīgas problēmas – tur cenšas kopēt arī militāro tehniku.
Vienvirziena domāšana ir ļoti raksturīga militārā dienesta pārstāvjiem un drošības dienestiem. Iemesli ir vairāki. Pirmais – raksturīga izteikta hierarhija, kas parasti nozīmē, ka parasta ierindniekam viedoklis un pat augstākas pakāpes dienesta viedoklis neko nenozīmē vadībai. Militārajā dienestā vai jebkurā drošības dienestā tas ir ļoti svarīgi, bet valstij kopumā šāda sistēma nozīmē tikai stagnāciju un ar sekojošu lēnu, bet lejupslīdi. Lai tu pateiktu savu ideju, tev jānokļūst diezgan augstu. Lai īstenotu – jāgaida, kamēr nomainīsies vadība. Ja kādam liekas, ka tas nekas traģisks nav, tad varu diezgan droši teikt, ka šāda sistēma darbojās savulaik Cariskajā Krievijā un kāds bija rezultāts, apmēram zināt.
Militāristi mēģina vadīt valsti divos veidos. Pirmais – īstenojot visur šādu hierarhijas sistēmu un paši pārņemot varu. Otrs veids – kontrolējot diktatorus. Pirmais variants uzskatāmi īstenojās Ziemeļkorejā un ik pa brīdim parādās arābu un Latīņamerikas valstīs, nevienam prieku neatnesot. Otrs variants vairāk raksturīgs valstīm, kas cenšas radīt demokrātijas ilūziju sabiedrībā. Pirmajā variantā ir mazāka korupcija, bet tas ļoti bremzē valsts attīstību un beigās tāpat tie līdzekļi, kas aizietu uzpirkšanā politiķiem, aiziet ģenerāļiem oficiālā un neoficiālā atalgojumā, kā arī vēl papildus kā kukuļi. Šādai sistēmai raksturīga ir regulārā kukuļņēmēju ķeršana un sodīšana, pat ar nāves sodu, bet realitātē tam nav nedz kāda sakara ar sistēmas maiņu, nedz arī ietekme – šādi notikumi vienmēr uzskatāmi parāda, ka varas hierarhijā nepārtraukti notiek arī nelegāla cīņa par varu un finansēm un zaudētājus likvidē ļoti uzskatāmi.
Otrajā modelī galvenā problēma ir pat ne ekonomikas nespēja attīstīties, bet gan korupcija. Ja pirmajā modelī ģenerāļi vāji pārvalda valsti, jo vispār realitātē nesaprot daudzu jomu atšķirību no militārās sfēras, tad otrajā modelī strādā pilnīgi vājprātīga attiecīgu sistēma. Parasti otrajā modelī dominē nevis armija, bet gan drošības dienesti – izlūkdienests vai vēl kas līdzīgs, kā komunistiem VDK. Baltkrievija vēl aizvien ir saglabājusi savu KGB. Diktatora varianti ir divi – pats nāk saistībā ar drošības dienestu, parasti kā vadošs vai cita veida darbinieks, jeb arī pietiekami populāra persona, kuru drošības dienesti var kontrolēt. Turpinājumā arī ir divi attīstības varianti – pirmais, laikam šoreiz jāvelk paralēles ar Lukašenko un Putinu – sasaiste ar drošības dienestu veidojas arvien spēcīgāka, pāraugot šai iestādei par represīvu aparātu, kam jānotur diktatora vara pār valsti, jo par pašas valsts interesēm vairs jau netiek domāts. Diktators tiek personificēts ar valsti un automātiski iznāk – ja diktatoram labi, tad valstij labi. Kā veidosies iedzīvotāju liktenis nākotnē – paši varat izdomāt.
Otrs modeļa variants reizēm novērojams Āzijas un arābu valstīs. Šajā gadījumā diktatora pozīcijas ir vājākas un viņus maina biežāk. No specdienestu viedokļa šāds diktators pat ir izdevīgāks, jo rada ilūziju par varas maiņas iespēju.
Tomēr realitātē visos šajos gadījumos ir kopējas valsts attīstības iezīmes – attīstības praktiski nav. Lai saprastu, kāpēc tas tā ir, varam mēģināt analizēt vienkāršus variantus. Vispirms – drošības dienestu pārstāvji to par velti nedara. Viņiem vajag privilēģijas un varu. Pirmajā variantā pašu drošības dienestu pārstāvis viņus kaut cik ierobežo, lai arī kā pašus pēdējos, jo apzinās, ka no viņiem ir atkarīgs. Otrajā gadījumā Drošības dienestu vadība ir tā, kas ir pati bagātākā valstī un turpina izplatīt savu kontroli visās sfērās. Abos variantos automātiski varas pārstāvji būs milzīgi kukuļņēmēji, jo oficiāli ir jārada demokrātijas sajūta un oficiālās algas nekad neapmierinās. Tāpēc pirmās sekas šādai sistēmai – nepārtraukts kukuļņemšanas un valsts izzagšanas pieaugums.
Otrs moments saistīts ar ekonomiku. Cik daudzi būs gatavi investēt un kaut ko attīstīt, ja jebkurā brīdī kāds no valsts drošības dienestiem to var atņemt vai pieprasīt tādu kukuli, ka uzņēmējdarbība vairs nav izdevīga? Tipiskākais piemērs – Krievija. Kā atzīst apskatnieki, neviens neiegulda tādos aktīvos, kas prasīs ilgu atdevi jeb arī radīs risku zaudēt ieguldīto mantu. Vēl precīzāk – tipisks piemērs esot kā ķīnieši izved baļķus uz Ķīnu, nevis ceļ gaterus Krievijā. Jo gateris ir manta, to var vienkārši atņemt, bet te – nopirki, izvedi, risks minimāls. Tā veidojas arī valsts attīstība.
Šo te rakstu ne tāpēc, ka domāju, ka kaut ko var ļoti mainīt šajās zemēs. Kamēr cilvēki akli ticēs viena grupējuma pārstāvjiem, tikmēr nekas nemainīsies. Mani uztrauc, ka līdzīgi momenti risinās arī Latvijā. Piemēram, «Jauno konservatīvo partija» ir diezgan izteikta drošībnieku partija un viņiem ir tāda pati domāšana. Atcerieties partijas ideju par to, ka neapliekamo minimumu paaugstinās līdz 500 eiro. Tā darbojas militāristi – ir sauklis un tagad visi to pildīs. Turklāt militāristi to bieži ir gatavi īstenot, pat apzinoties, kādas ir lēmuma sekas un JKP zina arī to, kā tas būtu Latvijā. Palielināt neapliekamo minimumu līdz 500 eiro, pašvaldības zaudēs līdz pat 25 procentiem budžeta. JKP saka, ka pašvaldībām nauda ir un nekas nenotiks. Patiesībā pašvaldībām brīva nauda, ko ieguldīt projektos, ir no 5 – 15 procentiem no budžeta. Šāda modeļa ieviešana nozīmētu, ka būs jālikvidē skolas, jānoņem pabalsti, jānoņem brīvpusdienas, ilgu laiku jāiztiek bez jauniem projektiem un ceļu remontiem. Bet tāda ir drošībnieku domāšana – vispirms sauklis un jauns sauklis, cīnoties ar problēmām, kuras radīja iepriekšējais sauklis.
Latvijā vēl aizvien turpinās cīņa ar Valsts drošības dienesta plāniem celt savu ēku Marsa parkā. Nav plāni aizstāvēt ne vienu pusi, nedz otru, bet būtībā, ja ēku uzcels, tas diezgan uzskatāmi parādīs, ka mūsu valstī jau drošības dienestu intereses stāda augstāk par citu iedzīvotāju viedokli un interesēm. Ziedot potenciālā parka teritoriju pilsētā, lai uzceltu centrā!!! drošības dienesta ēku? Un diemžēl vienīgais veids, kā var ierobežot šo dienestu varu politikā – nepārtraukti mainot politiķus vēlēšanās un neļaujot nonākt pie varas drošības dienestu ielikteņiem. Jeb arī aiziesim Baltkrievijas virzienā un tad nākotnē mūsu bērniem mācīs par to, kā kārtējais diženais vadonis mūsu valsti no sabrukuma bedres izvilkta un gaišajā nākotnē iecēla. Un lai tik kāds pamēģina šaubīties, ka sasniegtais nav gaišā nākotne.
Komentāri
Ierakstīt komentāru