Nekronēto imperatoru grābekļi

Nekronētie monarhi 20. gadsimtā un arī 21. gadsimtā gandrīz vienmēr izdara milzīgu kļūdu. Tikpat milzīgu, kā visi tie protestētāji, kas vēl aizvien uzskata, ka viņi dzīvo republikā, lai gan sen tā vairs nav. Tomēr šoreiz parunāsim tieši par monarhu kļūdām.

Tāpat kā protestētāji, arī pašu monarhu kļūda balstās jēdzienos. Monarhi turas pie viedokļa, ka galvenais ir radīt iespaidu tautai, ka republikas institūti strādā un viss būs labi. Tā praksē ir absolūti nejēdzīga kļūda, kas parasti valstij maksā ļoti dārgi. Kā piemēru var minēt Irāku, Sīriju, Lībiju, Venecuēlu, Ziemeļkoreju un daudzus citus šādus gadījumus. Bet beigsim runāt, pāriesim pie tēmas.

Pirmā kļūda ir nekronēto monarhu bailes no kronēšanas. Kā jau teicu – problēma ir domāšanā, ka, saglabājot republikas institūtu nosaukumus, viss būs kārtībā un tauta neprotestēs. Labākais piemērs ir Korejas Tautas demokrātiskā republika. Tomēr realitātē šī kļūda rada divas milzīgas problēmas.

Pirmā problēma ir prestiža zaudējums. Piemēram, Krievijas nekronētais monarhs Putins izmisīgi cenšas panākt, lai viņu pasaulē uzņemtu pēc iespējas nopietnāk, bet pietiek kaut kādā Eiropas karaļnama ģimenē piedzimt bērnam vai, vēl trakāk, kādam apprecēties un visā pasaulē par to runā vairāk, nekā par jebkuru Putina uzstāšanos. Toties Krievijā vēl aizvien ir spēcīga carisma ietekme un, ja Putins 2012. gadā kronētos par caru un ieviestu pilnīgi reālu dižciltīgo sistēmu, tad arī mūsdienās ar Saūda Arābijas prinčiem un citiem pasaules vadoņiem runātu pavisam citādi. Visnejēdzīgāk iekrita Lukašesku – nu kas viņam liedza pasludināt sevi par neapgāžamu valdnieku kā Turkmenistānā? Nobijās un piedzīvoja to, kas nu pienāca.

Kā jau teikts – nekronētajiem monarhiem ir maldīgs uzskats, ka republikas institūtu nosaukumu saglabāšana – prezidents, parlaments, deputāti – palīdz nomierināt tautu. Neko nepalīdz – katras vēlēšanas rada pulvera mucas sajūtu, kura ik pa brīdim sprāgst un atliek tikai saprast – izdosies apdzēst, vai nē un kādi ir zaudējumi? Ko vēlreiz pierādīja Lukašesku. Ja viņš būtu kronējies, tad nekādas vēlēšanas nevarētu viņam atņemt oficiālo karaļa statusu, bet tagad viņš ir varas uzurpators, jo eksistē oficiālā vēlēšanu uzvarētāja un ar to jāsadzīvo ne tikai Baltkrievijai, bet arī visai pasaulei.

Otra problēma – tautai nerodas izpratne par to, kādas ir reālās tiesības. Paņemsim par piemēru Krieviju. Navaļniju drīkst arestēt tāpēc, ka Putins tā grib. Noindēt tāpēc, ka Putins tā grib. Putina draugi ir bagāti un ārpus likuma, jo Putins tā grib. Putinam ir pils un tas ir normāli – kā grib absolūtais monarhs, tā arī valstī notiek. Bet – ja tu neesi kronēts, nezin kāpēc cilvēki atnāk pie tevis un runā kaut ko par to, ka tevi ievēlējuši un vispār – esot likums. Kāds absolūtajā monarhijā likums? Jūs par ko runājat?

Ja būtu kronējies, tad nebūtu nekāda problēma. Turkmenistānā valdnieks var izdot jebkuru likumu. Piemēram, aizliegt melnus auto. Un miers. Nav nekādu jautājumu, diskusiju vai nemieru. Valdnieks teica – tauta izpildīja. Bet te – staigā apkārt un bļaustās kaut ko par vēlēšanām, tiesībām, likumiem, un viss tas tikai tāpēc, ka nezin kāpēc oficiālais cars nav kronējies un cilvēkiem rodas nepareizs priekšstats par to, kas notiek. Ja Putins būtu cars, tad vispār tiesa nebūtu jārīko – ir Putina vai kāda dižciltīgā rīkojums iesēdināt un viss. Par ko runājam? Bet tagad ielās iziet kaut kāds bariņš, plosās, sankcijas. Nav kārtības. Viņi pašlaik to visu dara miermīlīgi? Nu, 1905. gadā Sanktpēterburgas iedzīvotāji arī pie cara aizgāja miermīlīgi un katrs pats var pastudēt, ar ko tas beidzās šajā gadā un ar ko – 12 gadus vēlāk.

Otra kļūda ir tieši saistīta ar monarhu vēlmi saglabāt republikas institūtu nominālos nosaukumus, tai pat laikā to visu pilnībā ignorējot. Šī kļūda vienmēr ir bijusi monarhijām liktenīga. Jā, ne uzreiz, pagāja gadi un pat gadsimti, bet tomēr. Var paņemt vēsturisku piemēru – Anglija, kur monarhi pieļāva parlamentu un pēc tam pasaules vēsturē kļuva pazīstami kā paši veiksmīgākie pasaules valdnieki, un Francija, kur monarhi savāca absolūto varu un savu valsti kā vienu no Eiropas līderiem noveda līdz pilnīgam sabrukumam. To, kāds patiesībā bija Francijas potenciāls, parādīja Napoleons 15 gadu laikā.

Ja ir kronēts monarhs, tad viņam uzreiz ir skaidri un gaiši jāiezīmē, par ko lemj iedzīvotāji un par ko nē, bet tai pat laikā ir jāatstāj tiesības iedzīvotājiem tiešām par kaut ko lemt, nevis darīt to skata pēc. Piemēram, cars ieceļ gubernatorus un atdod saviem galma dižciltīgajiem pilsētas un uzņēmumus kā renti, bet tai pat laikā nosaka, cik, ko un kādā veidā dižciltīgie var iegūt, vienojoties ar iedzīvotājiem. Krievijā šis punkts ir pārkāpts pilnībā – galma pārstāvji vienkārši izlaupa provinces kā senajā Romā, pilnīgi ignorējot iedzīvotājus. Kā piemēru var minēt Noriļskas notikumus. Ja cars spētu ar dažādu noteikumu palīdzību ierobežot sava galma apetīti, reizē ieviešot republikas elementus, kas ļauj par kaut ko lemt tautas deputātiem, turklāt tiešām ļaujot noteiktās robežās rīkot godīgas vēlēšanas, tad Putina vara būtu daudz spēcīgāka. Bet Putins izvēlējās nekronēties un nevienā sfērā godīgas vēlēšanas nepieļaut un reizē nekādā veidā neierobežot sava galma pārstāvju apetīti.

Ar ko tas beigsies? Kā jau Venecuēlā un Lībijā – ar asiņainiem slaktiņiem. Un tur nebūs vainīgi protestētāji. Ja Baltkrievijā ir vismaz potenciāls pēcnācējs – Koļa, kurš gan nekādā veidā nespēj radīt tēva iespaidu, tad Krievijā pat tāda nav. Turklāt koronācijas trūkums liedz pieteikt dēlu uzreiz kā pēcnācēju. Vai meitu. Jārīko atkal vēlēšanas, kuras, kā jau katras vēlēšanas, var izraisīt tādus protestus, ka neviens pie varas nenoturēsies. Jādomā, ka agrāk vai vēlāk tas slikti beigsies arī Ziemeļkorejas Tautas demokrātiskajā republikā, kur visiem it kā sen ir skaidrs, kurš ir monarhs un kurš ir pēcnācējs, bet oficiāli tas tomēr pasludināts nav un tas ir laika jautājums, kad valstī, kuru jau puslīdz oficiāli var pasludināt par vienu no sliktākajām visā pasaulē, būs vēl sliktāk.

Skaidrs, ka monarhiem ir arguments – redz, kā cariskais režīms beidza. Asiņainā revolūcijā. Jā, toties cik noturējās. Un otro kļūdu tāpat pieļāva un nepaspēja izlabot – kad sākās vēlēšanas 1917. gadā, kas varēja radīt cilvēkiem iespaidu, ka par viņiem valsts sāks rūpēties, bija jau par vēlu. Atšķirībā no cariskā režīma, nekronētie monarhi kāpj uzreiz uz abiem grābekļiem – nedz kronējas, nedz tautai dod iespēju izpaust savu gribu vai uzklausa cilvēkus. Agrāk vai vēlāk tas beigsies ar kaut ko līdzīgu, kā cariskajā Krievijā. Jo paši monarhi jau ar savu darbību ievada tādu vēstures scenāriju.

Vai ar šo es gribēju teikt, ka monarhijai kā tādai nav ne vainas? Protams, ka nē. Monarhija bija laba cilvēces sākuma attīstībā, bet tagad valsts attīstībai tā ir tieši tikpat laba, kā mēģināt konkurēt ar zirgu ratiem pret automašīnām. Bet ir lietas, kas monarhijai palīdz ilgāk noturēties pie varas un pat varbūt mainīties uz reālu aizvien demokrātiskāku republiku mierīgā ceļā, reizē neapturot valsts attīstību, un ir tādi stulbi monarhi, kas uzkāps uz visiem grābekļiem, jo vienkārši prātiņa par maz. Ja jūsu valstī parādās kaut mazākā monarhijas pazīme – dzeniet visus, kas to mēģina panākt, ratā. Jeb arī nokļūsiet Ziemeļkorejā un tad jau būs par vēlu.

Foto no middleeastmonitor.com.