Latviešu garam tuvās ķīniešu lāpas
Man šodien būs jūs jāsarūgtina. Jā, nedaudz žēl, ka pēc 18. novembra uzreiz, bet tā nu ir sanācis, ka tieši tagad ir tas brīdis, kad varu atkal uzrakstīt par to, kā jums melo ar jēdzieniem un simboliem.
Tā sarkanbaltsarkanā lentīte pie jūsu uzvalka, jakas, kleitas vai vienalga kā – man žēl, bet tas nav patriotisms. Lai ko arī jums stāstītu. Tas ir tikpat patriotiski, kā savulaik valkāt sarkano kaklautu. Protams, no vienas puses, ja jūs patiesi ticat, ka šī lentīte kaut kā palīdz jūsu valstij – es gan nezinu kā un arī nespēju izdomāt, loģika nevelk – visu cieņu. Tomēr jāatceras, ka uz pārējiem tas nestrādā – lielākā daļa to valkā tikpat godīgi, kā savulaik sarkano kaklautu. Tā kā patriotisma te nav.
Toties kā skan to komentāri, kas noticējuši Nacionālās Apvienības «patriotisma» saukļiem un dodas lāpu gājienā: «Ikgadēja tradīcija. Vēl tuvāk Latvijai, latviešiem un patriotiskajam garam būt nav iespējams!» Protams, kas ir Līgo, Dziesmu un deju svētki un daudzas citas latviskās tradīcijas, kas diemžēl pie «patriotiskās» NA aiziet mūžībā. Jo patriotiski taču ir lielā barā ar ķīniešu lāpām pastaigāties pa Rīgas ielām. No vienas puses – tā ir vienkāršāk. Uzreiz var redzēt visus «patriotus»! No otras puses – vēlreiz izlasiet otro rindkopu.
Starp citu – ja jums tomēr rodas šaubas un gribas noskaidrot, kur nacionālistiem tā iepatikušies lāpu gājieni – tas viss ir šeit – https://lv.wikipedia.org/wiki/Gribas_triumfs. Katra diena beidzās ar lāpu gājienu. Ak jā, ja kādam slinkums vērtēt saiti – tas ir stāsts par filmu, kas Hitlera Vācijas laikā tika izveidota nacistu slavināšanai. Un lāpu gājieni tā bija tā laika realitāte.
Starp citu – vēl pirms 2. pasaules kara lāpu gājieni Staļina atbalstam bija daudzskaitlīgāki – Kazaņā vien piedalījās 25 tūkstoši, kur nu vēl citās vietās. Turklāt pat lāpas nebija ķīniešu.
Protams, ka ar lentīti un lāpām nepietiek. Patriotisms jāaudzina bērnos – jau no bērnudārza! Visi augsim par patriotiem! «Jaunu tradīciju aizsāk arī 5.a klase. Lāčplēša dienā doties uz Rešnenieku kapsētu. Aug patrioti! Lepojamies!» Diezgan skumji to dzirdēt, apzinoties, ka to raksta «patrioti», kas tikpat centīgi savulaik stāvēja pie Ļeņinekļiem 1. maijā, 7. novembrī utt. Tomēr raksta un paši tam tic.
Rietumiem mūs nesaprast. Viņi pašos pamatos nespēj iedomāties, ka ir tāds «patriotisms». Iespējams, ka tāpēc viņi arī dzīvo labāk par mums. Toties austrumos notiek tieši tas pats. Iztulkoju Krievijas politiķa no Pleskavas Ļeva Šlosberga teikto. «Kad skolās sāk ieviest valstiskā patriotisma stundas, tas nozīmē, ka valstī kaut kas notiek ne tā. Ja bērniem ir jāmāca mīlēt dzimtene, tas nozīmē, ka dzimtene nemīl savus bērnus. Patriotisms – tā ir mīlestība pret dzimtene, tās ir personīgas jūtas, personīgi cilvēka pārdzīvojumi. Dzimtene – tā nav ne valsts, ne vara, tas ir tas zemes stūrītis, ar kuru cilvēku saista dzīvības sākums. Bet, ja cilvēkus jau no bērnības māca mīlēt valsti, mīlēt varu, tas nav patriotisms, tā ir lojalitātes un paklausības audzināšana. Un tajos izšķirošajos dzīves brīžos, kad izšķiras tēvijas liktenis, tādā veidā audzināts cilvēks, izvēloties starp mīlestību pret dzimteni un lojalitāti pret valsti, var nodot dzimteni, jo mīlestība pret dzimteni reizēm prasa darboties pret valsti, pret varu. Patriotismu bieži sajauc ar kara vēsturi, ar asiņu un upuru vēsturi. Dzīvie varas pārstāvji aizsedzas ar kritušajiem, kas vairs neko nespēj pateikt. Kad bērniem stāstīs par Pilsoņu karu, vai viņiem pateiks par to, ka tā nebija sarkano uzvara pār baltajiem vai zaļajiem, bet gan kopēja, nacionāla traģēdija. Kad bērniem stāstīs par patriotismu, ņemot par piemēru Lielo Tēvijas karu, vai viņiem pastāstīs par uzvaras cenu? Par komandieriem un kara speciālistiem, kurus iznīcināja vēl pirms kara sākuma? Par «Molotova – Rībentropa» paktu? Par Staļina nāvējošajām kļūdām? Par miljoniem, vēl aizvien neatrastajiem un neapbedītajiem mirušajiem karavīriem/ Par uzvarētājiem, kurus pēc panākuma nosūtīja uz padomju koncentrācijas nometnēm? Par invalīdiem, kurus noslēpa laukos, par kara bērniem? Par daudzdzīvokļu namiem, kas uzcelti uz nometņu apbedījumu rindām? Vai stāstīs par miljoniem ziņojumu, par melnajām «Bertām», par troikām, par Gulagu? Par «Trīs vārpu» likumu? Par nāvessodu bērniem no 12 gadu vecuma? Vai tā būs patriotisma daļa. Vai ar to arī ir jālepojas? Vai vienkārši jāatceras, lai vairs nekad vairāk to nepieļaut. Varam atkārtot – vai tas ir patriotisms?»
Es zinu, ko teiks NA: «Kāds tam sakars ar mums?» Jo viss notiek tieši tāpat. Vēstures kropļošana. Bauskā ir piemineklis «Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju». Atvērts nesen. Tas nekas, ka pie Luterāņu baznīcas ir piemineklis tiem leģionāriem, kas krita kaujās par Bausku. Jaunais bija vajadzīgs, jo tas parāda NA īstenoto vēstures politiku – viltus varoņi, divkosīgi paziņojumi, kas ļauj novirzīt uzmanību no patiesības, pasniedzot to visu sakropļotu un «patriotisma» mērcē. Nē, mēs neatvērsim čekas maisus. Toties uzliksim pieminekli ar tādu nosaukumu, lai nevarētu atklāti pārmest, ka pēc Otrā pasaules kara ir uzstādīts pirmais godinošais piemineklis Hitlera armijai. Jā, tas atklāti nav pateikts, bet laikam jau kaut kas tāds silda NA pārstāvju sirdis, ka viņi to atļāvās.
Vēsturē sāk cilvēkus šķirot pēc amatiem, pozīcijas, nevis cilvēciskuma. Visi kolhozu vadītāji bija sliktie, visi «nacionālie partizāni» - labie. Sliktie krievi, kas izveda latviešus. Nē, mēs nerunāsiem par stukačiem latviešiem, kurus mēs slēpjam no atklātības čekas maisos. Sliktie krievi!!!
Jā, NA atklāti par to runā reti. Tomēr politika lēnām iet vienā virzienā. Un cilvēki tic aizvien vairāk. Vienu brīdi nāks atklāsme. Tā vienmēr notiek. Tiesa, vai tobrīd vispār paliks pietiekami daudz latviešu, lai to spētu vēl efektīvi izmantot – māc šaubas.
Patriotisms nav skaļi saukļi, lentas, ķīniešu lāpas un tamlīdzīgi murgi. Vislielākie patrioti patiesībā ir mūsu pašu ražotāji. Katrs no viņiem Latvijas labā izdarījis vairāk, nekā visa NA varza. Patriotisms ir normāla ekonomiskā programma – turklāt nevis vārdos, bet gan realizācijā. NA vairāk interesē, kā kurš kur runā, nevis valsts labklājība. Katrā Saeimas sasaukumā vissvarīgākais ir rosināt kārtējo referendumu par valsts valodu, nevis labāku pārvaldību.
Pāris vārdos – kā «patriots» cīnās ar korupciju, valsts labklājību? «Šis karogs uz AB dambja maksā 3500€ (bez masta). Kopējās izmaksas 220 000 €. Šķiet Latvijā ir divas lietas uz kā var labi "uzvārīties". Patriotisms un Dievs.» Andris Latvers.
Un pavisam noslēgumā video par reālo patriotismu. Par to, kā Islandē radīja jauniešu paaudzi, kas tagad pārsteidz visu Eiropu, kas meklē jaunus politiskās pārvaldes veidus, kā cīnīties par savu nākotni pret oligarhiem, ne tikai vārdos, bet arī darbībā. Tiem, kas neskatīsies uzreiz varu pateikt – iedomājieties, nekā par lāpu gājieniem, par pareizo vēsturi skolās, pat neviens karogs par 3000 eiro ... nekā no tā. Jo īstam patriotismam ar to visu nav nekāda sakara. Īsts patriotisms vispirms domā par cilvēkiem, nevis par simboliem un idejiskiem saukļiem.
https://www.facebook.com/bbcnews/videos/10155311291007217/
Tā sarkanbaltsarkanā lentīte pie jūsu uzvalka, jakas, kleitas vai vienalga kā – man žēl, bet tas nav patriotisms. Lai ko arī jums stāstītu. Tas ir tikpat patriotiski, kā savulaik valkāt sarkano kaklautu. Protams, no vienas puses, ja jūs patiesi ticat, ka šī lentīte kaut kā palīdz jūsu valstij – es gan nezinu kā un arī nespēju izdomāt, loģika nevelk – visu cieņu. Tomēr jāatceras, ka uz pārējiem tas nestrādā – lielākā daļa to valkā tikpat godīgi, kā savulaik sarkano kaklautu. Tā kā patriotisma te nav.
Toties kā skan to komentāri, kas noticējuši Nacionālās Apvienības «patriotisma» saukļiem un dodas lāpu gājienā: «Ikgadēja tradīcija. Vēl tuvāk Latvijai, latviešiem un patriotiskajam garam būt nav iespējams!» Protams, kas ir Līgo, Dziesmu un deju svētki un daudzas citas latviskās tradīcijas, kas diemžēl pie «patriotiskās» NA aiziet mūžībā. Jo patriotiski taču ir lielā barā ar ķīniešu lāpām pastaigāties pa Rīgas ielām. No vienas puses – tā ir vienkāršāk. Uzreiz var redzēt visus «patriotus»! No otras puses – vēlreiz izlasiet otro rindkopu.
Starp citu – ja jums tomēr rodas šaubas un gribas noskaidrot, kur nacionālistiem tā iepatikušies lāpu gājieni – tas viss ir šeit – https://lv.wikipedia.org/wiki/Gribas_triumfs. Katra diena beidzās ar lāpu gājienu. Ak jā, ja kādam slinkums vērtēt saiti – tas ir stāsts par filmu, kas Hitlera Vācijas laikā tika izveidota nacistu slavināšanai. Un lāpu gājieni tā bija tā laika realitāte.
Starp citu – vēl pirms 2. pasaules kara lāpu gājieni Staļina atbalstam bija daudzskaitlīgāki – Kazaņā vien piedalījās 25 tūkstoši, kur nu vēl citās vietās. Turklāt pat lāpas nebija ķīniešu.
Protams, ka ar lentīti un lāpām nepietiek. Patriotisms jāaudzina bērnos – jau no bērnudārza! Visi augsim par patriotiem! «Jaunu tradīciju aizsāk arī 5.a klase. Lāčplēša dienā doties uz Rešnenieku kapsētu. Aug patrioti! Lepojamies!» Diezgan skumji to dzirdēt, apzinoties, ka to raksta «patrioti», kas tikpat centīgi savulaik stāvēja pie Ļeņinekļiem 1. maijā, 7. novembrī utt. Tomēr raksta un paši tam tic.
Rietumiem mūs nesaprast. Viņi pašos pamatos nespēj iedomāties, ka ir tāds «patriotisms». Iespējams, ka tāpēc viņi arī dzīvo labāk par mums. Toties austrumos notiek tieši tas pats. Iztulkoju Krievijas politiķa no Pleskavas Ļeva Šlosberga teikto. «Kad skolās sāk ieviest valstiskā patriotisma stundas, tas nozīmē, ka valstī kaut kas notiek ne tā. Ja bērniem ir jāmāca mīlēt dzimtene, tas nozīmē, ka dzimtene nemīl savus bērnus. Patriotisms – tā ir mīlestība pret dzimtene, tās ir personīgas jūtas, personīgi cilvēka pārdzīvojumi. Dzimtene – tā nav ne valsts, ne vara, tas ir tas zemes stūrītis, ar kuru cilvēku saista dzīvības sākums. Bet, ja cilvēkus jau no bērnības māca mīlēt valsti, mīlēt varu, tas nav patriotisms, tā ir lojalitātes un paklausības audzināšana. Un tajos izšķirošajos dzīves brīžos, kad izšķiras tēvijas liktenis, tādā veidā audzināts cilvēks, izvēloties starp mīlestību pret dzimteni un lojalitāti pret valsti, var nodot dzimteni, jo mīlestība pret dzimteni reizēm prasa darboties pret valsti, pret varu. Patriotismu bieži sajauc ar kara vēsturi, ar asiņu un upuru vēsturi. Dzīvie varas pārstāvji aizsedzas ar kritušajiem, kas vairs neko nespēj pateikt. Kad bērniem stāstīs par Pilsoņu karu, vai viņiem pateiks par to, ka tā nebija sarkano uzvara pār baltajiem vai zaļajiem, bet gan kopēja, nacionāla traģēdija. Kad bērniem stāstīs par patriotismu, ņemot par piemēru Lielo Tēvijas karu, vai viņiem pastāstīs par uzvaras cenu? Par komandieriem un kara speciālistiem, kurus iznīcināja vēl pirms kara sākuma? Par «Molotova – Rībentropa» paktu? Par Staļina nāvējošajām kļūdām? Par miljoniem, vēl aizvien neatrastajiem un neapbedītajiem mirušajiem karavīriem/ Par uzvarētājiem, kurus pēc panākuma nosūtīja uz padomju koncentrācijas nometnēm? Par invalīdiem, kurus noslēpa laukos, par kara bērniem? Par daudzdzīvokļu namiem, kas uzcelti uz nometņu apbedījumu rindām? Vai stāstīs par miljoniem ziņojumu, par melnajām «Bertām», par troikām, par Gulagu? Par «Trīs vārpu» likumu? Par nāvessodu bērniem no 12 gadu vecuma? Vai tā būs patriotisma daļa. Vai ar to arī ir jālepojas? Vai vienkārši jāatceras, lai vairs nekad vairāk to nepieļaut. Varam atkārtot – vai tas ir patriotisms?»
Es zinu, ko teiks NA: «Kāds tam sakars ar mums?» Jo viss notiek tieši tāpat. Vēstures kropļošana. Bauskā ir piemineklis «Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju». Atvērts nesen. Tas nekas, ka pie Luterāņu baznīcas ir piemineklis tiem leģionāriem, kas krita kaujās par Bausku. Jaunais bija vajadzīgs, jo tas parāda NA īstenoto vēstures politiku – viltus varoņi, divkosīgi paziņojumi, kas ļauj novirzīt uzmanību no patiesības, pasniedzot to visu sakropļotu un «patriotisma» mērcē. Nē, mēs neatvērsim čekas maisus. Toties uzliksim pieminekli ar tādu nosaukumu, lai nevarētu atklāti pārmest, ka pēc Otrā pasaules kara ir uzstādīts pirmais godinošais piemineklis Hitlera armijai. Jā, tas atklāti nav pateikts, bet laikam jau kaut kas tāds silda NA pārstāvju sirdis, ka viņi to atļāvās.
Vēsturē sāk cilvēkus šķirot pēc amatiem, pozīcijas, nevis cilvēciskuma. Visi kolhozu vadītāji bija sliktie, visi «nacionālie partizāni» - labie. Sliktie krievi, kas izveda latviešus. Nē, mēs nerunāsiem par stukačiem latviešiem, kurus mēs slēpjam no atklātības čekas maisos. Sliktie krievi!!!
Jā, NA atklāti par to runā reti. Tomēr politika lēnām iet vienā virzienā. Un cilvēki tic aizvien vairāk. Vienu brīdi nāks atklāsme. Tā vienmēr notiek. Tiesa, vai tobrīd vispār paliks pietiekami daudz latviešu, lai to spētu vēl efektīvi izmantot – māc šaubas.
Patriotisms nav skaļi saukļi, lentas, ķīniešu lāpas un tamlīdzīgi murgi. Vislielākie patrioti patiesībā ir mūsu pašu ražotāji. Katrs no viņiem Latvijas labā izdarījis vairāk, nekā visa NA varza. Patriotisms ir normāla ekonomiskā programma – turklāt nevis vārdos, bet gan realizācijā. NA vairāk interesē, kā kurš kur runā, nevis valsts labklājība. Katrā Saeimas sasaukumā vissvarīgākais ir rosināt kārtējo referendumu par valsts valodu, nevis labāku pārvaldību.
Pāris vārdos – kā «patriots» cīnās ar korupciju, valsts labklājību? «Šis karogs uz AB dambja maksā 3500€ (bez masta). Kopējās izmaksas 220 000 €. Šķiet Latvijā ir divas lietas uz kā var labi "uzvārīties". Patriotisms un Dievs.» Andris Latvers.
Un pavisam noslēgumā video par reālo patriotismu. Par to, kā Islandē radīja jauniešu paaudzi, kas tagad pārsteidz visu Eiropu, kas meklē jaunus politiskās pārvaldes veidus, kā cīnīties par savu nākotni pret oligarhiem, ne tikai vārdos, bet arī darbībā. Tiem, kas neskatīsies uzreiz varu pateikt – iedomājieties, nekā par lāpu gājieniem, par pareizo vēsturi skolās, pat neviens karogs par 3000 eiro ... nekā no tā. Jo īstam patriotismam ar to visu nav nekāda sakara. Īsts patriotisms vispirms domā par cilvēkiem, nevis par simboliem un idejiskiem saukļiem.
https://www.facebook.com/bbcnews/videos/10155311291007217/
Komentāri
Ierakstīt komentāru