Sieviešu un vīriešu vienlīdzība – gadsimta debilākā ideja

Nesen atkal vienā sarunā pavīdēja pēdējā pusgadsimta sieviešu sāpīgākais stāsts – ka vīrieši vidēji vēl aizvien saņem lielāku algu, nekā sievietes. Cīnāmies par vienlīdzību, bet tā – kā nenāk, tā nenāk.

Patiesībā ideja par sieviešu un vīriešu vienlīdzību ir gadsimta fikcija. Un nevajag te vainot mūsu senčus – pirmsākumos viss bija pareizi – notika cīņa par tiesību vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem. Kurā brīdī vārdiņš «tiesības» sāka aizvien biežāk pazust un aktuālāks palika «vienlīdzība», nepateikšu. Par to, kāpēc tas notika, es jau uzrakstīju šajā rakstā: http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2016/03/femin....

Šoreiz stāsts būs par sekām, kādas izraisa ticība šādai idejai. Problēmas pamats jau ir vienkāršs – lai biznesā sievietes būtu vienlīdzīgas ar vīriešiem, viņām ir jāpārstāj būt sievietēm. Lai saprastu, pievērsīsimies tam, kā pašreizējā sabiedrība diezgan nekaunīgi īsteno nevienlīdzīgu politiku pret sievietēm, atbalstot vīriešveidīgās personas. Jo patiesībā jau vislielākā nevienlīdzība ir paša sieviešu dzimuma vidū. Māmiņa ar trim bērniem vienkārši nespēj būt vienlīdzīgi konkurētspējīga ar sievieti, kurai ir viens bērns vai bērnu nav, un kura periodā, kamēr māmiņa audzināja bērniņus, taisīja karjeru. 35 gadu vecumā viņas abas darba tirgū nonāk divās dažādās pozīcijās – vienai ir vairāk nekā 10 gadu darba pieredze, nekādu problēmu ar darba kavējumiem un slimības lapām, kamēr otra sākusi strādāt tikai tagad un bieži vien ir spiesta ņemt slimības lapu bērnu dēļ. Un šeit atkal gribas teikt, ka mūsu senči gan saprata, kas ir kā vērtē – vīriešveidīgās 19. gadsimtā bieži kritizēja un augstāk vērtēja sievietes. Toties vīriešveidīgās sāka pelnīt, kāpt pa karjeras kāpnēm, iekļuva preses jomā, jo prasīja mazāk naudas, nekā kolēģi vīrieši un mainīja domāšanu uz otru pusi. Protams, ka mūsdienās vēl aizvien līdzvērtīgi tam vēl aizvien popularizē vientuļo māmiņu, kurai ir viens bērns un kura spēj visu savienot, bet kaut kā neesmu dzirdējis par pozitīvu statistiku šajā virzienā. Morāle – vīriešus un sievietes atšķir ne tikai dzimums un attiecīgi ķermeņa uzbūve, bet arī loma sabiedrībā. Sievietes galvenais uzdevums ir dzemdēt un rūpēties par bērniem, kamēr vīrietim – rūpēties par ģimeni, tāpēc arī viņam ir citādāka loma sabiedrībā. Vienīgais veids, kā panākt vienlīdzību – noņemt sievietei dzemdēšanas funkciju un tad sākt viņu pielīdzināt vīrietim. Kā tas ietekmē civilizāciju, var redzēt uz Eiropas piemēra, kur nācijas pamazām izmirst un to vienā ienāk imigranti, kuriem uz šo vienlīdzību nospļauties. Tas, par ko man žēl – viņiem nospļauties arī uz vienu no lielākajiem sieviešu 19. gadsimta beigu ieguvumiem – uz tiesību vienlīdzību.

Ilustrācijai par to, kas notiek ar civilizāciju pie dzimumu vienlīdzības, izmantošu galdniecības terminus. Ceru, ka neko nesajaukšu. Pieņemsim, ka būvējam mūsu civilizāciju no divu veidu plāksnēm – lokanā trīs milimetru finiera un cietā deviņu milimetru. Un tagad nāk ideja, ka abiem jābūt vienādiem! Ideja ir muļķīga, bet visi tam tic. Viens no veidiem – pastiprināt trīs milimetru finieri, bet tas ir dārgi, grūti, sarežģīti. Tomēr mēs to uztaisām kā piecu milimetru. Toties vienkāršāk ir padarīt vārgu un neizturīgu deviņu milimetru finieru – vājāki materiāli, slikta līme, speciāli bojājumi un re – izturība deviņu milimetru finierim kā trīs milimetru. Kas šajā situācijā notiek ar civilizācijas ēku – katrs pats var apkārt apskatīties.

Mūsdienās nevajag skatīties un klausīties «ģeniālās» idejās no Rietumeiropas un ASV. Dzimumu līdztiesības darbības, kas jārealizē, ir vienkāršas – jānolīdzina strādājošo vīriešveidīgo un māmiņu pensijas, ikdienas ienākumi, piešķirot normālus pabalstus, nevis dažus eiro. Saistībā ar ģimenēm, kas no pabalstiem dzīvo – arī šeit ir pārprastas tiesības. Tur jāstrādā sociālajiem dienestiem, pieprasot rūpes par bērniem, normālu izglītību atvasēm un spēju rūpēties par tālākizglītību.

Jārealizē mūžizglītības pasākumi, lai māmiņas, kad ir gatavas, var atgriezties darba tirgū, ja ir vēlēšanās un jātur mute ar stulbiem komentāriem, ja māmiņai šādas vēlēšanās nav. Kā normāli var strādāt piecu bērnu māte, es pat iedomāties nevaru, lai arī zinu, ka šādas situācijas ir.

Stāsta morāle – lai arī esam jau 25 gadus tikuši vaļā no idejas par nepārtraukti ceļamo utopiju, tomēr vēl aizvien nespējam pieņemt, ka eksistē vēl vesela virkne tikpat muļķīgu apgalvojumu, kam tic puspasaules. Būsim reālāki un veidosim mūsu valsti tā, lai pašiem nav kauns.

Foto – snopes.com.