2015. gada veiksmes, pārsteigumi un neveiksmes Varneviča skatījumā

Reizēm pilnīgi pirksti niez uzrakstīt vienkārši kaut ko. Šoreiz – par to, kas īpašs bija aizvadītajā gadā manā skatījumā. Katram no mums viņš atšķiras no citiem un šoreiz – par manējo.

Vispirms – par gada lielāko pārsteigumu, kas, manuprāt, ir Kristaps Porziņģis. Jā, man patīk basketbols, man patīk, kā viņš spēlē, bet es neesmu viņa fans. Pārsteigums šoreiz ir divējāds – man prieks par puisi, par viņa veiksmi un kauns par latviešiem. Kad vasarā internetā atradās intervija ar Porziņģi, kurš viņš pateica, kas ir Latvija un kā to redz tie, kas atrodas ārzemēs, visi, kam nebija slinkums, viņu lamāja. Esot jāciena latviešu valoda un valsts, no kuras nācis. Nu, ja viņš būtu savulaik palicis Latvijā, stipri šaubos, vai NBA viņš rādītu to sniegumu, ko tagad. Un tad, kad puisis aizvadīja pāris nedēļas NBA, tad uzreiz sākās lielais fanātisms un kaut kā neesmu manījis, ka tie paši bari mēģinātu atcerēties, ko teikuši par viņa interviju. Ja nopietni, no visiem sportistiem, ko pazīstu, viņš ir to skaitā, ko cienu visvairāk. Viens no tiek retajiem, kas, tik augstu ticis, tomēr izteica milzu pateicību treneriem, kas ar viņu strādāja jau kopš bērnības, ieguldot pamatus izaugsmei. To, kas spēj pateikties ļaudīm, kas palīdzēja, novērtēju.

Pozitīvākais gada notikums – musulmaņu invāzija Eiropā. Tūlīt pateikšu, kāpēc. Situācija, kāda izveidojusies ar musulmaņiem Eiropas valstīs, pēdējā laikā kļūst aizvien nepatīkamāka. Piemēram, tā pati Vācija, Zviedrija un Francija uztraucas par zemajiem ekonomikas izaugsmes tempiem, tai pat laikā maksimāli ignorējot, ka liela daļa problēmas radās tieši iebraucēju dēļ. Jau pirms vairākiem gadiem nonācu pie atziņas, ka agrāk vai vēlāk tas novedīs pie savstarpējas karadarbības Eiropā. Pēc mana vērtējuma – jo ātrāk, jo lielākas iespējas šajā nākotnes konfliktā uzvarēt eiropiešiem. Tajā ziņā ļoti pozitīvi var vērtēt to, ka aizvien lielākai daļai eiropiešu atveras acis uz to, kādā briesmīgā bedrē iebraucēji velk Eiropu un es ļoti ceru, ka jau tuvākajos gados valstu vēlēšanu rezultātā pamazām spēkā stāsies pavisam cita politika, kas varbūt ļaus šo vājprātu atrisināt bez pilsoņu kariem.

Pozitīvais blakus notikums – arī saistīts ar musulmaņu invāziju. Savulaik brīnījos, kāpēc Francijas un Vācijas valdības uz Krievijas agresiju Ukrainā reaģēja ar diezgan stulbām frāzēm un vēl tizlāku diplomātiju. Toreiz mēģināju saprast, kas aiz tā slēpjas. Tagad ir skaidrs, ka nekas īpašs neslēpjas, jo tas, kā Vācija veicina musulmaņu invāziju Eiropa, liecina tikai par intelekta trūkumu šīs valsts vadībā, ko tā aizvieto ar dažādu sagramstītu ideju realizāciju.

Gada lēmums – Andra Bērziņa apņemšanas nekandidēt otro reizi. Arī tā var glābt valsti.

Gada teiciens – lai man piedod prezidents, bet «Uz to ir jāierauj» tomēr paliek otrajā vietā. Pirmais noteikti ir «Straujuma nezin», jo tas bija ne tikai teiciens, bet arī vārdu salikums, kas ļoti labi parādīja, kas atrodas mūsu valsts vadībā.

Gada šoks – neskatoties uz to, ka faktu par balsu pirkšanu Dainim Zaķim atzina arī tiesa, ņemot vērā, ka viņš pats par to «neesot zinājis», balsu pirkšanu tiesa neatzina par pietiekamu iemeslu, lai šī persona zaudētu deputāta krēslu. Ar to neoficiāli ir atļauts pirms vēlēšanām pirkt balsis. Ir arī pozitīvais – pirms vēlēšanām laicīgi sāciet noskaidrot, kura partija jums samaksās vairāk.

Gada pozitīvisms – izrādījās, ka Ukraina ļoti labi var dzīvot bez Doņeckas un Krimas, bet Doņeckai un Krimai klājas ļoti slikti bez Ukrainas. Pozitīvi gan šoreiz ir ne tas, kā cilvēkiem tur sokas, bet gan tas, ka šīs paredzamās lietas pamazām nāk ar atklāsmi pat tiem, kas propaganda ēd pusdienās un vakariņās.

Mana gada negatīvā personība – veselības ministrs Guntis Belēvičs. Bauskā piektdien apsolīja padomāt un parūpēties un pirmdien Straujuma pateica - «Čau!». Un ne tikai. Veselības nozare šogad ar katru nākamo mēnesi piedzīvoja aizvien lielākas problēmas, bet ģimenes ārsti neoficiāli viņu lamāja, bet oficiāli – rakstīja atbalsta vēstules. Demokrātija :)

Pozitīvā personība – Andris Orols. Jā, naivi, bet tomēr izvirzīja tautā ideju par to, ka iedzīvotāji arī var lemt, var rīkot sapulces un pieprasīt, lai viņos noklausās. Lai veicas nākamajā, 2016. gadā.

Gada tērps – Laura Ikauniece – Ādmīdiņa Latvijas sporta laureāta godināšanas pasākumā. Yes! Arī sportisti var uzdrīkstēties būt provokatīvi :)

Gada prognoze uz jauno, 2016. gadu – Lielākos pārsteigumus iekšpolitikā nesīs ugunīgais jeb rudais mērkaķis.

Un noslēgumā joks, kas gluži gada nav, bet vienkārši joks: «Sniegs šogad vilcinās nākt uz Latviju, jo baidās, ka var tikt aplikts ar nodokli.» No Ērika Grīnberga. Lai viņam jaunajā gadā tikpat veikla mēle :)

Ak jā – par bildi. Jā, nu «Diena» vairs nav tā. Bilde nav šī gada, bet lieliski parāda vēl vienu gada ironiju. «Diena» esot «pārdota». Šī «pārdošana» bija tik acīmredzama shēma, ka tautu praktiski neskāra. Afēras radītāji laikam vēlējās radīt kādu reklāmu, iekustināt cilvēkus, diskusijas, bet, tā vietā – klusums. Ūuuu … kā redzam, trīs A ir ļoti veiksmīgi biznesmeņi. Novēlu ikvienam kļūt par īstu uzņēmēju, nevis shēmotāju.

Tagad viss. Novēlu 2016. gadā piepildīt savus mērķus. Ja to nav – vismaz radīt. Un lai notiek pa kādam brīnumam, negaidītam un labam. Noteikti labam :)