Mazi meli, lieli meli un politika
Virsrakstā minētais teiciens ar katru dienu vairāk atklājas politiķu darbībā. Kā, no vienas puses, nepateikt melus, bet, no otras puses, pastāstīt visu tā, ka pat to, kas netiek pateikts, pat par lieliem meliem nevar saukt?! Tā ir katastrofa.
Latvijas nākotni patiesībā nav grūti pareģot. To nosaka divi faktori, kurus mūsu politiķi nevēlas pieminēt, negrib ietvert plānos vai, ja galīgi piespiesti pie sienas, cenšas paust viedokli, ka nav nemaz tik traki.
Pirmais faktors ir cilvēku aizbraukšana no Latvijas. Turklāt ne tik svarīgs ir pats process, cik fakts, ka oficiālā politika to neatzīst par uzmanības cienīgu, turklāt ne īpaši vēlas zināt, cik īsti ir aizbraukuši. Tā teikt, melot neies, vienkārši politika.
Daži politiķi šo ne melu, bet politikas latiņu paceļ vēl augstāk, solot rūpēties par to, lai aizbraucēji atgrieztos. Uz Bauskas laternu stabiem ilgi stāvēja Klāva Olšteina pirms diviem gadiem dotie solījumi ārzemēs esošos atvest mājās.
Mēs neesam pirmā valsts, kura ko tādu piedzīvo. Savulaik Īrija pazaudēja ļoti lielu skaitu iedzīvotāju, kad vairāk nekā simt gadu garumā iedzīvotāji devās meklēt labāku dzīvi citur. Tikai tad, kad izdevās atmest gaušanos, gaidīšanu atpakaļ un dažādus strīdus, valsts beidzot piedzīvoja ekonomisko augšupeju.
Otro faktoru ietekmē pirmais. Latvijā droši vien atrastos gana daudz pagastu, kuros pagājušajā gadā nav neviena jaunpiedzimušā. Un varbūt ne tikai pagājušajā gadā. To veicina ne tikai aizbraucēji uz ārzemēm, bet arī urbanizācija – pieaug enerģijas resursu cenas, cilvēki vairs nevar atļauties tālu braukt uz darbu un dodas uz pilsētām. Oficiālā valsts «politika» runā par lauku atbalstu, bet reāli izveidoja laukos lielas saimniecības, kam daudz strādnieku nevajag. Un tiem nav obligāti laukos jādzīvo. Savukārt energoresursu cenu pieaugums ar katru gadu aizvien vairāk apgrūtina uzņēmumu dzīvi novados. Nav uzņēmumu, nav darba, nav jauniešu, nav attīstības. Un varam atkal turpināt to pašu apli.
Nākotnes politikas plānošanai vajadzētu būt saistītai ar domām par realitāti. Bet reālās nākotnes prognozes vēl nav izskanējušas nevienu reizi. Ja mums nevis stāstītu «politiku», bet gan pateiktu godīgi, tad lauku iedzīvotāji uzzinātu, kāda būs nākotne. Laukos paliks tikai daži lielākie ciemi, turklāt lielākoties tie, kas atrodas pa ceļam no vienas pilsētas uz otru. Pašlaik politikas ietvaros tiek tērēti miljoni latu, lai nodrošinātu satiksmi uz lauku ciemiem, kuri jau ir nolemti izmiršanai, un šī «politika» gluži vienkārši šo agoniju paildzina.
Kāpēc tā? Padomāsim reāli – pēc gadiem desmit degviela būs divas vai pat vēl vairāk reižu dārgāka, inflācija neļaus palielināt cilvēku ienākumus, un valdības veiktie taupības pasākumi to vēl vairāk samazinās. Kāda būs situācija valstī? Cik tālu varēs atļauties braukt uz darbu? Un nevajag stāstīt par strādniekiem, kurus ievedīs no malas un kuri attīstīs mūsu ekonomiku, – šie ļaudis dodas uz valstīm, kuras attīstītās, nevis degradējas.
Neskatīsimies uz visu Latviju, novērtēsim pašu bijušo Bauskas rajonu. Vecumnieku novadā iespējamā attīstība ir gaidāma Vecumniekos, turpinās eksistēt arī Valle. Iespējams, ka ātrs sabrukums gaidāms Misā, kuru pagaidām pasargā no iznīcības skola un kūdras fabrika. Asfaltēts ceļš varētu ciemu izglābt, bet to nav izdevies panākt gadus 20 un varbūt arī neizdosies. Skaistkalne pēc gadiem desmit būs apmēram tas pats, kas tagad Kurmene, bet pārējos trīs pagastos apdzīvotas ēkas varēs uz roku pirkstiem saskaitīt, cik nu cilvēki gribēs palikt klusumā un vientulībā laukos jeb apsaimniekos savas saimniecības.
Bauska tuvāko desmit vai 20 gadu laikā zaudēs pilsētas statusu, un to iegūs Iecava. Iespējams, Iecava to varētu iegūt vēl ātrāk, bet pašreizējā ciema plānotā attīstība neliecina, ka novada saimnieki vēlētos pie sevis uzņemt iedzīvotājus no citiem novadiem. Bauskas statusu un iedzīvotāju skaitu varētu palīdzēt saglabāt industriālā parka attīstība, ko kādreizējā pilsētas dome gandrīz vai pravietiski centās īstenot, bet ekonomikas lejupslīdes un pašu iedzīvotāju kašķības dēļ diez vai tas notiks. Par pēdējo sabrukuma sūtni kļūs apvedceļa izveide. Pilsēta paliks klusa, mierīga – vārdu sakot, maz apdzīvota. No ciemiem noteikti saglabāsies Code, bet skolas, dažādas iestādes un daudzus iedzīvotājus zaudēs Mežotnes un Vecsaules pagasts. Spēcīgā zemkopība ļaus saglabāt skolas Īslīcē un Gailīšu pagastā, tomēr sagaidāms, ka tikai pamatskolu līmenī.
Rundāles novadā paliks tikai Pilsrundāles vidusskola, bet citi novada ciemi ir lemti sabrukumam. Saglabāsies saimniecības, kas nodarbojas ar zemkopību.
Ja kāds ar demogrāfijas un ekonomikas attīstības datiem var pierādīt, ka tā nenotiks – laipni lūdzu. Pats arī patiesībā nevēlētos šādu scenāriju, bet tik daudz nu mūsu valdība ir pacentusies, lai tas piepildītos. Un man gribētos dzirdēt nevis mūžīgo «politiku», bet gan godīgus lēmumus – mēs noņemsim naudu transporta subsīdijām, daudzu ciematu un pierobežas reģionu atbalstam, jo tur nav nākotnes. Lai cilvēki laikus zina un var plānot, ko darīt.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nekritizēju tos, kas dodas pelnīt uz ārzemēm. Viņi nevis klausās «politikā», bet gan apskatās, kas notiek, un izdara secinājumus.
Pats desmit gadu ticēju, ka izglītība glābs šo valsti. Piedodiet par naivumu! Tiesa, vilšanās mani neizārstēja. Tagad laikam esmu vēl naivāks – ceru uz brīnumu. Pats nezinu, kādu, bet nekā cita, uz ko cerēt mūsu valstī, nav.
Latvijas nākotni patiesībā nav grūti pareģot. To nosaka divi faktori, kurus mūsu politiķi nevēlas pieminēt, negrib ietvert plānos vai, ja galīgi piespiesti pie sienas, cenšas paust viedokli, ka nav nemaz tik traki.
Pirmais faktors ir cilvēku aizbraukšana no Latvijas. Turklāt ne tik svarīgs ir pats process, cik fakts, ka oficiālā politika to neatzīst par uzmanības cienīgu, turklāt ne īpaši vēlas zināt, cik īsti ir aizbraukuši. Tā teikt, melot neies, vienkārši politika.
Daži politiķi šo ne melu, bet politikas latiņu paceļ vēl augstāk, solot rūpēties par to, lai aizbraucēji atgrieztos. Uz Bauskas laternu stabiem ilgi stāvēja Klāva Olšteina pirms diviem gadiem dotie solījumi ārzemēs esošos atvest mājās.
Mēs neesam pirmā valsts, kura ko tādu piedzīvo. Savulaik Īrija pazaudēja ļoti lielu skaitu iedzīvotāju, kad vairāk nekā simt gadu garumā iedzīvotāji devās meklēt labāku dzīvi citur. Tikai tad, kad izdevās atmest gaušanos, gaidīšanu atpakaļ un dažādus strīdus, valsts beidzot piedzīvoja ekonomisko augšupeju.
Otro faktoru ietekmē pirmais. Latvijā droši vien atrastos gana daudz pagastu, kuros pagājušajā gadā nav neviena jaunpiedzimušā. Un varbūt ne tikai pagājušajā gadā. To veicina ne tikai aizbraucēji uz ārzemēm, bet arī urbanizācija – pieaug enerģijas resursu cenas, cilvēki vairs nevar atļauties tālu braukt uz darbu un dodas uz pilsētām. Oficiālā valsts «politika» runā par lauku atbalstu, bet reāli izveidoja laukos lielas saimniecības, kam daudz strādnieku nevajag. Un tiem nav obligāti laukos jādzīvo. Savukārt energoresursu cenu pieaugums ar katru gadu aizvien vairāk apgrūtina uzņēmumu dzīvi novados. Nav uzņēmumu, nav darba, nav jauniešu, nav attīstības. Un varam atkal turpināt to pašu apli.
Nākotnes politikas plānošanai vajadzētu būt saistītai ar domām par realitāti. Bet reālās nākotnes prognozes vēl nav izskanējušas nevienu reizi. Ja mums nevis stāstītu «politiku», bet gan pateiktu godīgi, tad lauku iedzīvotāji uzzinātu, kāda būs nākotne. Laukos paliks tikai daži lielākie ciemi, turklāt lielākoties tie, kas atrodas pa ceļam no vienas pilsētas uz otru. Pašlaik politikas ietvaros tiek tērēti miljoni latu, lai nodrošinātu satiksmi uz lauku ciemiem, kuri jau ir nolemti izmiršanai, un šī «politika» gluži vienkārši šo agoniju paildzina.
Kāpēc tā? Padomāsim reāli – pēc gadiem desmit degviela būs divas vai pat vēl vairāk reižu dārgāka, inflācija neļaus palielināt cilvēku ienākumus, un valdības veiktie taupības pasākumi to vēl vairāk samazinās. Kāda būs situācija valstī? Cik tālu varēs atļauties braukt uz darbu? Un nevajag stāstīt par strādniekiem, kurus ievedīs no malas un kuri attīstīs mūsu ekonomiku, – šie ļaudis dodas uz valstīm, kuras attīstītās, nevis degradējas.
Neskatīsimies uz visu Latviju, novērtēsim pašu bijušo Bauskas rajonu. Vecumnieku novadā iespējamā attīstība ir gaidāma Vecumniekos, turpinās eksistēt arī Valle. Iespējams, ka ātrs sabrukums gaidāms Misā, kuru pagaidām pasargā no iznīcības skola un kūdras fabrika. Asfaltēts ceļš varētu ciemu izglābt, bet to nav izdevies panākt gadus 20 un varbūt arī neizdosies. Skaistkalne pēc gadiem desmit būs apmēram tas pats, kas tagad Kurmene, bet pārējos trīs pagastos apdzīvotas ēkas varēs uz roku pirkstiem saskaitīt, cik nu cilvēki gribēs palikt klusumā un vientulībā laukos jeb apsaimniekos savas saimniecības.
Bauska tuvāko desmit vai 20 gadu laikā zaudēs pilsētas statusu, un to iegūs Iecava. Iespējams, Iecava to varētu iegūt vēl ātrāk, bet pašreizējā ciema plānotā attīstība neliecina, ka novada saimnieki vēlētos pie sevis uzņemt iedzīvotājus no citiem novadiem. Bauskas statusu un iedzīvotāju skaitu varētu palīdzēt saglabāt industriālā parka attīstība, ko kādreizējā pilsētas dome gandrīz vai pravietiski centās īstenot, bet ekonomikas lejupslīdes un pašu iedzīvotāju kašķības dēļ diez vai tas notiks. Par pēdējo sabrukuma sūtni kļūs apvedceļa izveide. Pilsēta paliks klusa, mierīga – vārdu sakot, maz apdzīvota. No ciemiem noteikti saglabāsies Code, bet skolas, dažādas iestādes un daudzus iedzīvotājus zaudēs Mežotnes un Vecsaules pagasts. Spēcīgā zemkopība ļaus saglabāt skolas Īslīcē un Gailīšu pagastā, tomēr sagaidāms, ka tikai pamatskolu līmenī.
Rundāles novadā paliks tikai Pilsrundāles vidusskola, bet citi novada ciemi ir lemti sabrukumam. Saglabāsies saimniecības, kas nodarbojas ar zemkopību.
Ja kāds ar demogrāfijas un ekonomikas attīstības datiem var pierādīt, ka tā nenotiks – laipni lūdzu. Pats arī patiesībā nevēlētos šādu scenāriju, bet tik daudz nu mūsu valdība ir pacentusies, lai tas piepildītos. Un man gribētos dzirdēt nevis mūžīgo «politiku», bet gan godīgus lēmumus – mēs noņemsim naudu transporta subsīdijām, daudzu ciematu un pierobežas reģionu atbalstam, jo tur nav nākotnes. Lai cilvēki laikus zina un var plānot, ko darīt.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nekritizēju tos, kas dodas pelnīt uz ārzemēm. Viņi nevis klausās «politikā», bet gan apskatās, kas notiek, un izdara secinājumus.
Pats desmit gadu ticēju, ka izglītība glābs šo valsti. Piedodiet par naivumu! Tiesa, vilšanās mani neizārstēja. Tagad laikam esmu vēl naivāks – ceru uz brīnumu. Pats nezinu, kādu, bet nekā cita, uz ko cerēt mūsu valstī, nav.
Komentāri
Ierakstīt komentāru