Čekistu revolūcijas iemesli un sekas

Visi lasām un piedalāmies diskusijās par čekas maisiem, atvēršanu, aizvēršanu un visu citu. Tomēr uz šī trokšņa fona pazūd cita jēga, kas ir vēl svarīgāka – cik var saprast, tā dēvēto «latviešu tautas atmodu» organizēja čekisti.

Izvērtējot informāciju par čekas maisiem, par Latvijas Tautas fronti, Pilsoņu kongresu un pašlaik publicētajām atklāsmēm, jāpiekrīt, ka 1988. - 1991. gada notikumus, kas bija vērsti uz PSRS pārbūvi, organizēja Čeka – Valsts drošības komiteja. Pierādījumu nav, un, ir aizdomas, nebūs arī. Ja kādam liekas, ka ar laiku viss var parādīties, jāatgādina, ka vēl aizvien lielākā daļa Pasaules iedzīvotāju uzskata, ka Napoleons uzbruka Krievijai. Bet nu – par visu pēc kārtas.

Vispirms par iemesliem – kāpēc čekisti? Šajā grupā tomēr bija ļoti daudz efektīvi domājošu cilvēku, kam turklāt bija iespēja braukt uz ārzemēm. Pieļauju, ka labi ja dažiem procentiem Komunistiskās partijas biedru bija tikpat pat liela pieredze un informācija par ārzemēm, kā čekistiem. Viens ir skaļi lozungi, bet realitātē tieši čekistiem – stukačiem, ziņotājiem, organizatoriem – bija vislielākās iespējas saprast, ka PSRS ir ļoti nepatīkams strupceļš.

Nākamais iemesls – Čeka bija tā organizācija, kas šādu pasākumu varēja sarīkot. Ļoti plašs un pietiekami slepens darbinieku tīkls visā PSRS teritorijā ļāva to izdarīt. Turklāt šai organizācijai lielākajai daļai biedru varēja dot uzdevumu un neviens neprasītu – kāpēc tas jādara? Tas ļāva samazināt iesaistīto skaitu un risku nokļūt plāniem atklātībā. To nevarēja paveikt Komunistiskā partija – uz ideoloģijas uzbarotās sistēmas audzēkņi to vienkārši nepieņemtu. Cita spēka PSRS vienkārši nebija.

Par to, kā ideja radās un kas to veidoja – pat tagad ir grūti pateikt. Pieļauju, ka tas sākās ar dažu Komunistiskās partijas vadības pārstāvju un čekas darbinieku rūpīgu sasaisti, lai novērstu iespēju informācijas noplūdei un tālākais jau aizgāja pašplūsmā. Čekas rīcībā esošais kompromāts ļāva kustināt gan armijas pārstāvjus, gan policistus un pat pretpadomju aktīvistus, par kultūras darbiniekiem nemaz nerunājot. Tomēr pat čekistiem bija pārāk ierobežota domāšana, lai paredzētu sekas pilnībā.

Domāju, ka rezultāts noteikti nebija plānots pilnīgs PSRS sabrukums. Iespējams, ka patiesi pastāvēja slepena vienošanās ar ASV, kas labprāt šādu aktivitāti finansētu un, visdrīzāk, arī finansēja, par to, ka NATO neizpletīsies Austrumeiropā un tā paliks Krievijas ietekmes zonā. Iespējamais modelis varēja būt Krievijas federācija – ar spēcīgu prezidentu, kuru atbalsta čekisti, ar teorētiski brīvu politisko vidi, bet PSRS robežās. Vienkārši republikām būtu lielāka pašnoteikšanās. Ar privātīpašumu, kuru ļoti lielā mērā kontrolē valsts. Tāds mūsdienu Krievijas modelis, tikai noteikti ne tik neveiksmīgs.

Šis, starp citu, ir moments, kas vienmēr ir izraisījis neizpratni par 1988. un 1989. gada notikumiem. Kamēr LTF pārstāvji un daudzi citi «atmodas vadoņi» stāsta, ka pat nebija doma par izstāšanos no PSRS, tikmēr daudzi citi aktīvisti uzreiz norāda, ka mērķis bija neatkarīga Latvija. Acīmredzot viedokļu atšķirība ir atkarīga no tā, kurā nometnē personas patiesībā darbojās.

Čekistu revolūciju pašos pamatos izjauca interesantā pārliecība, ko internetā jau sauc par «86 %». Ideja par to, ka patiesībā jau gandrīz visi atbalsta valdību, ko uzrāda arī sabiedriskās aptaujas, un tikai daži procenti ir pret esošo sistēmu. It īpaši sāpīgi tas bija vērojams Rumānijā, kur Čaušesku pakāra pāris dienas pēc praktiski viņa triumfa brīža, turklāt gāza apmēram tāpat – kad milzīgs pūlis, kas ieradās it kā paust atbalstu, te pēkšņi sāka organizēt diktatora likvidāciju.

No pūļa psiholoģijas var pāriet uz vēl vienu faktoru, ko Krievijas čekisti neņēma vērā. Kad tu dzīvo savā vidē, viss liekas normāli, bet republikās klasiskais krievu dzīvesveids nebūt neizsauca lielu sajūsmu ārpus Krievijas. Moments, kad ļāva saprast, ka par brīvu viedokli represiju nebūs, uzreiz izsauca tik agresīvu pretestību iespējamajai nākotnes saistībai ar Krieviju, ka tas vienkārši beidzās ar republiku neatkarību. Jādomā, ka viss būtu bijis citādāk, bet notika pučs un organizatori saprata, ka vienkārši jāpaātrina process, kaut vai ziedojot republikas.

Tajā ziņā žēl Alfrēda Rubika. No vienas puses – nav īsti skaidrs, kāpēc viņu nepaņēma kompānijā, bet viņam tas droši vien bija ļoti sāpīgi – noskatīties, kā viss sabrūk un nesaprast – kāpēc? Lai gan ir versija par to, kāpēc Rubiku kompānijā nepaņēma un šī versija jums nepatiks. Par to parunāsim pie apskatā par čekistu revolūcijas sekām.

Seku rezultāts ir tāds, ka republikas vadībā nostiprinājās ne pārāk gudri, bet iedzīvoties kāri un izpildītgatavi deputāti. Čekisti LTF pie varas centās nelaist pastāvīgi domājošus un radošus cilvēkus, kas vēlāk nokļuva vadītāju pozīcijās. Nosacījums – tam, kurš nākotnē būs populārs un īstenos varu, ir jābūt kontrolējamam un vadāmam. Tas, kā šajā kompānijā iekļuva Sandra Kalniete – iespējams, ir viens no variantiem, kad bija vienkārši ar aktīvistu jāsamierinās, lai nerastos aizdomas. No šī paša saraksta ir Īvāns. Toties daudzi pārējie – puslīdz savējie. Ir lasīti materiāli, kur daži pauž sašutumu – kā tā varēja gadīties, ka kāds no runātājiem drīkstēja iet LTF un runāt savu tekstu, nevis paust kaut kāda rajona grupējuma oficiālo viedokli. Tā kā cilvēki bija novākti pareizi. Alfrēds Rubiks, cik var spriest pēc tā laika atskaitēm, bija pārāk atraktīvs un domājošs un šajā sarakstā vienkārši neiederējās.

Turpinājumā Austrumeiropā, Igaunijā un Lietuvā tomēr izdevās tikt vai nu pilnībā, vai daļēji galā ar čekistiem. Tautas kustības izvirzījās vadībā. Latvijā tā nenotika – Latvijas pilsoņu kongress palika aiz borta un čekisti kontrolēja valdību. Ukrainā ar šo pašu situāciju tik viegli nesamierinājās – sekoja viena revolūcija, pēc kuras čekisti atkal pārņēma kontroli un tad nāca vēl viena revolūcija. Iespējams, ka otrā beigtos arī ar neko, bet Krievija pasteidzās un tagad būs ļoti grūti atkal šajā valstī sākt popularizēt gaišo Krievijas tēlu.

Latvijā viss saglabājās pa vecam. Mums pat partiju veidošanas principi ir palikuši tie paši vecie – vara partijā pieder valdei. Valdē ir divas vai trīs atraktīvas personības, kas publiski uzstājas. Ir vadītājs ar harizmu, kurš gan patiesībā vēlāk izrādās viegli vadāms un gatavs sadarboties ar «oligarhu partijām». Un ir vairāki klusie «zirdziņi», par kuriem neviens no partijas aktīvistiem īsti nesaprot – ko viņi tur dara un kā viņi dabūja balsis, bet šiem klusajiem zirdziņiem pieder vairākums valdē. Un tas nav mainījies jau 25 gadus. Pamazām aizvien aktīvāk sāk darboties arī represiju un viedokļa uzspiešanas sistēma – pagaidām gan tikai pašvaldību līmenī, bet tā uzņem apgriezienus. Ļoti agresīvi tas notiek pilsētās, kur vara pieder «Saskaņai», mazāka agresīvi, bet ļoti aktīvi arī pārējos novados. Tā kā šeit jāatzīmē, ka Latvijā arī veidojas «86 %» kontingents un ar ko tas mūsu valstij beigsies, grūti prognozēt, jo reāli šo cilvēku vēlmes un prasības ir neatklātas.

Latvijas čekistiem un viņu pēctečiem ir izstrādāta sistēma, ka esošās partijas noturēt īsā pavadā un likt strādāt to saimniekiem. Atšķirībā no Krievijas, vietējiem pašlaik apetītes ir puslīdz samērojamas ar Latvijas iespējām, tāpēc mēs vienkārši esam švakākā Eiropas Savienības valsts, bet nebūt ne traģiskākā pasaulē. Tomēr būtību tas nemaina – ja gribam to mainīt un kaut vai sākt līdzināties Igaunijai vai, vēl labāk, Slovēnijai attīstības un dzīvesveida jomā, tad nepieciešams jauns partijas modelis, kurus čekistu pēctečiem ir grūtāk ietekmē. Jā, es nemainīgi esmu pārliecināts, ka TVK tam atbilst un visas pārējās gan šī gada jaunās, gan nākamās partijas ir vienkārši darbības imitācijas.

Jauku jums čekistu valsts simtgadi! Priecājieties par viņiem, ja negribiet neko mainīt. :)

http://archive.is/3z3rs