Politiku veido tūkstoši jeb kāpēc Izglītības ministrs var atļauties ņirgāties par bērniem

Tik liels negatīvisma vilnis, kāds pēdējā laikā ir manā dzīvē un gāžas pār Latviju, laikam neatkarības gados vēl nav bijis. Jo pat bankas «Baltijas» laikā un pie lielās krīzes likās, ka visu pārdzīvosim un viss būs labāk. Toties tagad atrast kaut ko labu ar katru dienu kļūst aizvien grūtāk.

Iemesls patiesībā ir loģisks. Tūkstošiem latviešu sevi izliek bļaušanā, tukšā komentēšanā, nevarīgā protestēšanā un tamlīdzīgi, kas būtībā nemaz netraucē deputātiem ņirgāties par savu tautu. Negatīvismu pat ne tik daudz rada deputātu radītā ņirgāšanās sistēma, cik cilvēku vēlme nevis cīnīties par rezultātu un reālām izmaiņām, bet gan vienkārši maurot.

Politiku veido tūkstoši. Ja jums ir simtiem tūkstoši naudas, jūs varat mēģināt sākt veidot politiku. Ja jums tās nav, vienīgais veids, kā jūs kaut ko varat mainīt, ir nevis maurot, solīt kādu nosist, «atlaist Saeimu», kuras vietā tūlīt ievēlēs tādu pašu un veikt tamlīdzīgas darbības, bet gan apvienoties reālā partijā, kur šie cilvēki ir tūkstoši. Tas ir veids, kā jūs varat mainīt politiku – nevis muldēt, bet darīt. Nevis stāties bagātnieku «pārtijās», bet gan veidot savas – kur vara ir biedriem, nevis naudas muķu atbalstītiem «zaķiem».

Šoreiz dvēseles kliedziens saistīts ar kārtējo «Vienotības» ņirgu gājienu. Viņiem jau vairs nekas nav palicis un tīri labi apzinās, ka pat ar visu atļauto balsu pirkšanu tādas varas, kā pašlaik, visdrīzāk vairs nebūs. Tāpēc ar katru nākamo gadu ir pamanāms, kā aizvien vairāk ņirgājas par cilvēkiem. Tagad – arī mūsu bērniem.

Citā laikā par to uzrakstītu laikrakstā, bet man tam vairs nav spēka. Nepārtraukti turpināt cīnīties vienam pašam ar «ierēdņu» pareizo valodu un pārliecību, ka, ja viņi neko nesaprot, tad viņiem ir taisnība, vairs nespēju. Aiz muguras ir tikai labi vārdi - «Turies!», bet ar labiem vārdiem vairs nepietiek. Vairs nav spēka. Tāpēc atstāšu šo tekstu vienkārši dienasgrāmatā.

Stāsta morāle slēpjas atšķirībās starp padomju laikā trenēto daudzcīņnieku un mūsdienās. Padomju laikā puišus dzina no rīta, pēcpusdienā un vakarā. Atnāci uz kojām un nokriti. No rīta piecēlies un skrēji atkal. Mūsdienās centīgākie ņemas divas stundas un sasniedz daudz labākus rezultātus, kā padomju laikā. Jo sports ir ļoti gājis uz priekšu – gan treniņu metodikās, gan izpratnē, ka jāļauj sportistam atpūsties, lai viņa darbam būtu rezultāts. «REZULTĀTS», nevis darbības imitācija. Mūsdienu sportu pārsvaru pār pagātni veido ļoti daudz tehnoloģisku uzlabojumu, metodisku materiālu, kas ļauj sasniegt labākus rezultātus, nekā kādreiz.

Un tagad paskatīsimies, kā mūsdienās attīstību uztver pašreizējais izglītības ministrs. Izrādās, ka visi būs daudz gudrāki, zinošāki un spēs visu izpildīt, ja mācīsies divas nedēļas ilgāk. Tas būs tāds ieguvums, ka droši vien visas Eiropas valstis nobālēs mūsu priekšā un aplaudēs par ģeniālo risinājumu. Nē, mums nevajag kvalitatīvas izmaiņas, cieņu pret pedagogiem, normālu atalgojumu, saprotamus standartus un normālus uzdevumus bērniem. Visu atrisinās papildus divas nedēļas!

«Vienotība» pašlaik uzvedas kā spēlētājs ekonomiskās spēles «Titan» pēdējā periodā, kam nav paveicies. Ja pats nevar uzvarēt, tad vismaz citiem dzīvi izbojās. Un varat nemaz nerakstīt komentārus, cik tas ir slikti. Kamēr jūs tikai runājat, nevis esat gatavi rīkoties, tikmēr tas ir labi un vienkārši ideāli. Ar tukšu muldēšanu visa Latvija ir apstiprinājusi mazas pensijas, mazas algas, sliktu veselības aprūpi, aizvien vājāku vispārējo izglītību, «Parex», «Air Baltic», «Maxima» utt. Runājiet, runājiet – patiesībā viss, ko jūs sakāt, viņu ausīs skan: «Malači, tā turpiniet!» Un viņi turpina ...