Polisa un orda (jeb kāpēc rietumiem nekad nesaprast Krieviju)

Gan vēsturiski, gan mūsdienās Krievija ne vienu reizi vien ir nolikusi strupceļā Rietumeiropas valstu politiķus. Diemžēl, novērtējot valstiskuma struktūru valstīs, jāsecina, ka šāda situācija radusies ne tāpēc, ka Krievijas puse būtu ļoti gudra, bet gan tāpēc, ka Rietumeiropa šo valsti vērtēja pēc saviem kritērijiem, neņemot vērā reālo situāciju. Jāatzīst, ka tas ir vēl viens drausmīgs piemērs, kā ticība jēdzieniem ir maksājusi miljoniem cilvēku dzīvību un kļuvusi par iemeslu daudziem nepareiziem politiskiem lēmumiem.

Lai labāk saprastu šādus manus secinājumus, sākšu iztālēm. Pieļauju, ka ne viens vien ir uzdevis jautājumu – kāpēc vienā valstī attīstība izdodas, bet citā – ne. Lasot dažādus fantāziju romānus, biju izbrīnīts, kad uzzināju, cik daudz izgudrotāju un ģeniālu cilvēku bijis Krievijā un Ķīnā, kas strādājuši pie tā paša, ko vēlāk izdomāja Rietumeiropā, bet tehnoloģiskos risinājumus attīstīja tieši Eiropā un ASV. Mēģinot atrast šos kritērijus, kas uzrādītu, kur slēpjas attīstības faktors, pievērsu uzmanību, ka eksistē valsts veidu variācijas un tie nav politiskie virzieni, bet gan uzbūves struktūra. Atrisinot šo mīklu, prātā pēkšņi pavērās pavisam neticama aina, kas laikam tomēr parāda reālo situāciju.

Velkot vēsturiskās paralēles, nosaucu šos valsts uzbūves veidus par polisu un ordu. Polisas piemērs ir senās Grieķijas pilsētvalstis, kas kļuva par progresa centiem senajā pasaulē. Ordas piemērs – Batija mongoļu pūlis, kas radīja mūsdienu Krievijas vēsturiskos pamatus. Abiem valsts uzbūves principiem raksturīgi vairāki ģeogrāfiski un ētiski faktori.

Polisai ģeogrāfiski tehnoloģiskā un garīgā attīstība koncentrējas vienā vai vairākos centros, šādā veidā radot pamatus efektīvai attīstībai. Tas reizē ir arī polisas vājums – krītot centram, trūkst resursu, lai turpinātu cīņu. Ētiskais moments – vadītājus uztrauc savu iedzīvotāju liktenis, jo viņi apzinās, ka valsts un pašu labklājība ir atkarīga no iedzīvotājiem. Īpatnība – bieži vien gatavi valsti atdot ienaidniekam, ja apzinās, ka pretošanās nesīs iznīcību. Pēc tam bieži vien tauta atgūst brīvību, bet šo soli reti kad pozitīvi novērtē gan pašu iedzīvotāji, gan citi. Vājums – ja vadītājus neinteresē polisas iedzīvotāju liktenis, tad valsts ētiski un bieži vien arī tehnoloģiski sabrūk. Vairāki šādi vadītāji parasti noved pie valsts bojāejas. Raksturīgākais piemērs – Romas impērija, kas sākās kā Romas polisa, bet, nokļūstot pie varas barbaru imperatoriem un alkatīgiem augļotājiem, sabruka, neskatoties uz izveidoto labāko seno laiku pārvaldes sistēmu. Tāpēc polisas lielākā problēma ir spēja kontrolēt un pārliecināt vadītājus, ka par iedzīvotājiem ir jārūpējas un jāņem vērā viņu veikums. Rezultāts parasti ir valsts uzplaukums – gan senajā Grieķijā, gan jauno laiku Rietumeiropas valstīs, kur iedzīvotāji piespieda ņemt vērā viņu viedokļus.

Ordas raksturīgākā pazīme – valstiskuma sistēmu tā pārņem no iekarotajām teritorijām. Ja arī ģeogrāfiskais centrs eksistē, tas patiesībā neko nenozīmē, jo orda ir varas grupējums, nevis tautas pārstāvniecība vienalga kādā mērā. Ordai centrs nozīmē vietu, kur saplūst nodokļu nauda, nevis attīstības koncentrēšanas vieta. Ordas zelta laikmets bija viduslaiki – karalis ir svarīgāks par visu. Iedzīvotāju attīstība pamesta pašplūsmā, jo rūpes par iedzīvotājiem tiek uztvertas kā varas vājums. Gandrīz visas arābu valstis darbojas pēc ordas principa un tāpēc ASV centieni tās demokratizēt ir diezgan smieklīgi – nav tāda centra, uz ko uzspiest, lai panāktu visu iedzīvotāji kapitulāciju un pretinieka noteikumu pieņemšanu, Tas, ka viens grupējums kauju zaudē, nozīmē tikai to, ka tagad par varu cīnās cits grupējums. Aizgāja Huseins, parādījās Osams Bin Ladens, aizgāja tas, parādījās IGIL utt. Turklāt nav tā ētiski pozitīvā faktora attiecībā uz saviem iedzīvotājiem – ordai tie vienmēr ir bijuši tikai kā līdzeklis vadības mērķu sasniegšanai, turklāt demokrātijas idejas iedzīvotāji un citi varas grupējumi uzņem kā varas vājumu, nevis rūpes par tautu. Reizē tas ir ordas vājais punkts – gatavība ziedot savus karavīrus pat pilnīgā bezjēgā bieži noved pie valsts cilvēku resursu novājināšanās. Raksturīgākais piemērs – 19. gadsimta Osmaņu impērija, kas tehnoloģiski bija atpalikusi no visām konkurentu valstīm, bet turpināja mest zem lielgabalu uguns vāji bruņotus un vāji organizētus karavīru pūļus, līdz vairs īsti nebija kam karot.

Apjēdzot šīs īpatnības, sapratu, kur nepārtraukti ir kļūdījušies rietumu politiķi attiecībā uz Krieviju. 18. gadsimta sākumā Pēteris I paveica milzīgu darbu politiskās realitātes jēdzienu jaukšanā, ko turpināja viņa pēcteči. Orda rietumu valstīm tika pasniegta kā polisa. Izveidota galvaspilsēta Sankt-Pēterburga, kas kļuva par impērijas zinātnisko centru, ieviesta galma etiķete, valsts pārvaldes sistēma kā rietumos, kā arī daudzi citi faktori. Pārliecināt rietumus, ka valsts ir radniecīga viņiem palīdzēja arī tas, ka orda bija okupējusi daudzas Austrumeiropas valstis, kur dzīvoja cilvēki ar polisas sistēmas valstīm tuvu domāšanu.

Ideja par to, ka Krievija ir tāda pati, kā Eiropas valstis, kļuva par galveno stratēģisko kļūdu iekarotāju plānos. Gan Kārlis XII, gan Napoleons, gan Hitlers domāja, ka pietiek sakaut armiju un valsts padosies. Eiropai tas ir raksturīgi – ja krīt galvenā armija un galvaspilsēta, valstij nav resursu, ar ko pretoties, turklāt ētiski valdnieks nav gatavs ziedot visu savu iedzīvotāju dzīvības nepārtrauktā karā. Krievijā tas nenostrādāja nevienu reizi. Turklāt ordai raksturīgā domāšana ļāva ziedot karavīrus, cik nu vien vajadzēs. It īpaši tas izpaudās Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Strēlnieki atmiņās ir saglabājuši stāstus par nesakarīgajām Krievijas ģenerāļu pavēlēm doties tiešā uzbrukumā ložmetējiem, pēc kā karavīri tā arī palika rindiņās uz lauka guļam. Līdzīgi stāsti ir arī no otrā pasaules kara – šturmējot Mēmeles krastu pie Kurmenes, krita daudzi simti Krievijas karavīru, bet vācu pusē – trīs. Un cīņa pat nebeidzās ar krasta ieņemšanu. Vēl viens piemērs – varonīgā Maskavas aizstāvēšana 1941. gada ziemā. Tautai stāstīja, ka mērķis bija – ne soli atpakaļ. Maršala Rokosovska Padomju laikā publicētajās atmiņās bija norādīts – aiz Maskavas stāvēja rezerves fronte, kurā bija divi miljoni karavīru – četras reizes vairāk, nekā cīnītāju pie Maskavas. Galvaspilsētu jau tad bija gatavi atdot, bet tomēr karavīriem uzlika mērķi – mirt, bet neatkāpties.

Toties karos ārpus teritorijas, kur orda nav gatava sviest kaujā visu, kas pa rokai, orda parasti zaudē pirmajam nopietnajam pretiniekam, jo vadītāju ambīcijām bieži vien tiek ziedoti armijas resursi un sagatavotība. Piemēru ir daudz – arābu sakāve cīņā pret frankiem, turku apstāšanās pie Vīnes. Krievijai tādu ir ļoti daudz – uzvaras ir tikai pret vārgiem pretiniekiem, bet pret spēcīgākiem vienmēr piedzīvoti zaudējumi. 19. gadsimta sākums – nepārtrauktas sakāves cīņā pret Napoleonu, 1856. gads – Krimas karš, 1905. gads – karš ar Japānu, 1940. gads – iebrukums Somijā. Pēdējo varētu saukt par uzvaru, bet tas tikai tikmēr, kamēr nevērtē kritušo skaita attiecību abās pusēs. Var saukt par uzvaru Krievijas panākumu pret Gruziju, bet tai pat laikā tāpat nosaukt notikušo Čečenijā ir grūti – uzvaras rezultāts Krievijai ir ļoti graujošs, gan ekonomiski, gan kriminālajā sfērā. Šādu piemēru pārpildīta ir visas Krievijas vēsture.

Diemžēl Rietumeiropa turpina kāpt uz kļūdām un attiecīgi cenšas vērtēt Krievijas darbību Ukrainā no sava skatu punkta. Diemžēl, ja paskatās no reālā skatījuma, nekā pozitīva tur nav. Orda vienmēr ir gatava uz ļoti ilgu konfliktu, kas nav patīkams polisai. Polisai ilgs konflikts nozīmē, ka valsts nerūpējas par saviem cilvēkiem, ordai tā ir iespēja parādīt, ka tā aizsargā savus varasvīrus un tautu no ārējā ienaidnieka. Tāpēc murgainie Rietumeiropas centieni kaut ko mainīt Ukrainas situācijā ir vienkārši nejēdzīgi un pat kaitīgi.

Tiem, kas domā, ka šāds veidojums Krievijai ļaus pacelties kaut kur pasaulē augstu, augstu, būs jāliek vilties. Krievijas tehnoloģiskā attīstība, tāpat kā Ķīnas, ir balstījusies uz Rietumeiropas valstu tehnoloģiju izmantošanu. Pilnīgā izolācijā valsts, kuras varas vīriem interesē tikai sava labklājība un kara industrijas attīstība, nav tehnoloģiski spējīga turēt līdzi citām valstīm. Tā kā visus tos murgus par Krievijas īpašo lomu pasaulē utt., varat uzreiz atmest. Orda vienkārši uz to nav spējīga varas vertikāles uzbūves dēļ. Turklāt šajā faktorā arī slēpjas viens no iemesliem, kas norāda uz Krievijas kā valsts pakāpenisku bojāeju, kā tas notika ar Romu. 20. gadsimts ir gandrīz izsmēlis Krievijas cilvēku resursus un šādas politikas turpināšana sabrukumu tikai paātrinās.

Notikumu un politisko struktūru izvērtēšana, balstoties nevis uz propagandiskiem jēdzieniem, bet gan uz reālo situāciju, var dot lielu ieguvumu katram politisko procesu izpratnē un cilvēku ieguldījumā valsts attīstībā. Vienīgi žēl, ka Latvijā mūsdienās ir vairāk no ordas, nekā no polises, kas visdrīzāk noteiks arī valsts saplūšanu ar kādu no kaimiņu tautām. To, ka Latvija vairāk ir orda, pierādījās 1941. un 1949. gadā, ka paši latvieši sastādīja sarakstus, ko izvest uz Sibīriju. Polisa savējos aizstāv, mēs nodevām. Iespējams, ka tas bija lūzuma punkts, kurš tajā brīdī aizsāka latviešu tautas pašiznīcināšanās periodu. Polisas spēks slēpjas vienotībā un brīdī, kad tā izjūk, arī ar tautu ir cauri.

Attēls no http://2015.livejournal.com