Alerģija pret muldoņām

Kopš publicēju ideju par tautas varas partiju, esmu piedalījies daudzās interneta diskusijās – gan saistītās ar manu ideju, gan tādās, kuru autori pretendē uz vienīgo un īsto patiesību, kas tikai viņiem zināma. Rezultāts – izskatās, ka man ir izveidojusies alerģija pret muldoņām.

Sākumā tas izpaudās vienkārši – nepārtrauktā nejēdzīgā kritika mani kņudināja un vēdināja vaicāt – kas būtu jāmaina, kas jāpārdomā. Pamazām nonācu līdz tai alerģijas stadijai, kuras dēļ mani liela daļa interneta «viedo» ir bloķējuši – es atbildei uz «viedajām» atklāsmēm prasīju: «Ko darīt?» Lielāko daļu «tautas pārstāvju» mans jautājums apvainoja līdz sirds dziļumiem. Ne jau tāpēc, ka tas būtu slikts vai vēl kaut kāds, bet gan tāpēc, ka es, neizglītotās un dumjās tautas pārstāvis mēģināju panākt, lai «dieva vietnieks» uz zemes virsas, izredzētais, sāktu stāstīt kaut kādam prastam «bauram», ko tagad darīt. Mūsu, prasto bauru uzdevums, ir uzticēties viņiem, «tautas glābējiem», nevis sākt te tagad prasīt konkrētas lietas. Tas ir pārāk sarežģīti priekš mūsu dumjajiem prātiem. Tad, kad šī persona vēlēšanu, varas pārņemšanas jeb kaut kādā brīnumainā veidā (kā prāto tikt pie varas tie, kas neplāno veidot nekādas partijas, nedz citas organizācijas, bet par varu sapņo) būs tikusi pie varas, tad viņa novērsīs visas nepilnības. Bet līdz tam taču neies dalīties ar šiem ļoti svarīgajiem plāniem ar prastiem bauriem. Galvenais, izrādās, ir viņiem ticēt, bet man ar to lietu ir ļoti švaki.

Kamēr tas skāra interneta vidi, es vēl samierinājies. Bet tad ieslīgu praktiski depresijā, jo sapratu, ka to pašu esmu gatavs prasīt arī reāliem deputātiem. Gadījās nedaudz pasēdēt sava novada domes sēdē un visu laiku bija tāda sajūta, ka zobs sāpētu. No «godājamo» deputātu vidus – nekādu reālu ierosinājumu, analīzes, plānu. Galvenais – tagad kaut ko saķert, sagrābt, izglābt, gan jau pēc tam būs labi. Vairāk nekā desmit «tautas kalpu» vidū tikai viena deputāte, kas reāli paņēmusi dokumentus, izvērtējusi situāciju un nospraudusi mērķus, kas būtu jāpilda. Diemžēl kārtējā saucēja balss tuksnesī – gandrīz visi pārējie pacēla rociņas tā, kā teica.

Pagājušajā gadā rīkoju tikšanos ar deputātiem. Skatījos «apgarotajās» sejās un cerēju, ka varbūt kaut kas no tikšanās tēmas nonāks līdz viņu saprātam, radīsies kādi plāni, idejas. Sasodīts, cik es biju naivs.

Nesen internetā saņēmu vairākas ziņas no organizācijām, kuras pēc tuvākas izpētes izrādījās diezgan mistiskas. Katrā ziņā arī internetā ir ļoti daudz tādu, kas mēģina iestāstīt, ka izveidota organizācija, kurai ar varas struktūrām nav nekāda sakara, ar savu nosodījumu un ierosinājumiem spēs ietekmēt Saeimu. Tagad dažas tādas pieteiktas publiski un mēģina ar diezgan nesakarīgiem video un tekstu aicinājumiem iestāstīt, ka cilvēku dalība šajos veidojumos glābs Latviju. Kad saņēmu pirmo šādu vēstuli, nesapratu, kāpēc tāda nepatika. Pēc pārējām sapratu – atkal alerģija strādā.

Dzīvot kļuvis grūtāk. Pilnīgi nopietni – kad dzirdu kārtējo Ministru prezidentes murgojumu LNT 900 sekundēs, kaukt gribās. Nepārtraukti pozitīvie stāsti no VID un Valdības puses liek saviebties. Ažiotāža ap sarunām par to, kas būs valsts prezidents un cik nozīmīgs būs lēmums rada mazu nepatiku pret jebkuru, kurš šo jautājumu cilā. Par «patiesības nesējiem» nemaz nerunāsim – viņus mana alerģija nostāda tik neērtā dzīves uztveres stāvoklī, ka cenšos pēdējā laikā no šīm personām izbēgt.

Tā nu arī dzīvoju. Vēl aizvien cerot, ka latvieši tomēr kaut kad izvēlēsies sākt kaut ko darīt, nevis turpinās gaudot, vaimanāt un žēloties. Un lolot kaut kādas mistiskas cerības, ka deputātiem interesē cilvēku likteņi un nevis savi maciņi.

Ak jā – par Tautas varas partiju šeit. https://www.draugiem.lv/group/18636922/tautas-varas-partija/ Ja nu kādam ir radusies vēlēšanās kaut ko darīt, nevis tikai muldēt. Atgādinu – tas ir partijas modelis, kura mērķis ir īstenot biedru vēlmes. Nevis universālās zāles no visa un no visiem.

Foto no realnswag.fr