Stāsts par partijām un Partijām

Piedaloties interneta diskusijās, radās sajūta, ka ir vesela kaudze cilvēku, kas vēlas kaut ko darīt valsts labā, tai pat laikā nespējot iedomāties reālu veidu, kā to paveikt. Atmetīsim šajā saistībā ideju par vardarbīgu varas gāšanu kaut vai tāpēc, ka pašreizējiem gāzējiem pat nav programmas, ko pēc tam darīt.

Lai saprastu, ko piedāvāju, vispirms ir atklāti jāpasaka, ka mana ideja saistīta ar demokrātiskām partijām, kuras rakstīšu ar lielo burtu – Partijas, nevis ar to veidojumu, kas jau kopš 90. gadu sākuma valda Latvijas politikā. Pašreizējās partijas savu veidolu ir smēlušas nevis demokrātijā, bet gan monarhiju laikmetā, kad katra no personām, kura nākotnē cerēja ieņemt kādu vadošu amatu, pateicoties savam titulam, savāca apkārt līdzīgi domājošos un atbalstītājus un šo grupējumu tā arī sauca – partija. Tādā pat veidā partijas rašanās notiek arī mūsdienās. Parādās vismaz divas personības – viena, kura finansē un otra – kura runā. Abas savāc grupējumu, kurš bieži vien pat nepiedalās nekādās diskusijās pirms valdes apstiprināšanas, bet vēlāk vēlēšanās parādās partijas valdes sarakstā, kurš balsošanai tā arī tiek piedāvāts – septiņi kandidāti uz septiņām vietām. Ļoti demokrātiski. Skaits, protams, var mainīties, bet kandidātu skaits atbilst vietu skaitam. Valdes locekļu pārliecība, sabiedriskā reputācija vai tautas uzticība nevienu neinteresē. Ja neticiet, ka tā notiek, papētiet, kā notiek valdes locekļu vēlēšanas partijās «Vienotība», «Reformu partija» un citas.

Sarežģītākā daļa ir nepieciešamo biedru savākšana. Sarežģīta tā ir arī tāpēc, ka patiesībā uz biedru domām un idejām valdei ir uzspļaut. Bet skaitu vajag – pēc likuma. Tāpēc Latvijā partijas darbojas divējādi. Viena puse – ar likuma palīdzību tika panākts, ka lielāko pašvaldību vēlēšanās drīkst startēt tikai partijas un liela daļu iedzīvotāju tāpēc stājas partijā. Otrs variants – savākt partijā dažādu viedokļu pārstāvjus, pirms tam viņiem solot ieklausīties viņu problēmās. Piemēram, eiroskeptiķus, uzņēmējdarbības aizstāvjus, sociālistus (tos, kuri patiesi uztraucas par valsts iedzīvotāju likteni), nacionālistus (kuri vīlušies TB un VL darbībā) un vēl kādu grupējumu. Beigās partiju veido kaudze grupējumu, kuri nekādi nevēlas, lai citu grupējumu pārstāvji nonāktu valdē. Un, kā īsti latvieši, labāk samierinās, ka valdē sēž velns viņu zina kas, nekā kāds no citas grupas. Šajā situācijā organizējam «demokrātiskās» vēlēšanās, piedāvājot uz septiņām vietām septiņus kandidātus, par kuriem balso absolūti sašķelta partija – daļa atnākuši, lai varētu rūpēties par savu novadu, daļa lai cīnītos par atsevišķu grupējumu interesēm. Tāpēc arī vēl par to, ko iedod. Savukārt valdes locekļi savā starpā bieži vien ir saistīti ar tādām saitēm, ka pat bail domāt. Gadījumā, ja kādam atrod milzīgus grēkus, vienkāršāk likvidēt partiju, nekā pieļaut iespēju, ka viņu vairs neievēl valdē. Ņemot vērā, ka vēlēšanās balsojam par šādām partijā, nav brīnums, ka Latvijā no demokrātijas nav ne vēsts.

Uzreiz brīdinu – lai tas modelis, kuru es piedāvāšu un kuru patiesi varētu saukt par demokrātisku, varētu veiksmīgi darboties valsts pārvaldē, gadījumā, ja šāda Partija tiek pie varas, ir nepieciešams mainīt partiju nosacījumus. Piemēram, pašlaik partijām ir noteikts budžets, ko tās drīkst tērēt vēlēšanās. Šo punktu pilnībā vajadzētu atmest, nosakot, ka partijas drīkst vēlēšanās izmantot tikai biedru naudu. Jautājums vēl ir par to, vai šīs biedru naudas apmērus ir jāierobežo, bet to var apspriest. Tomēr viens ir skaidrs – nekādus ziedojumus, nekādas trešās personas. Ja Partijas biedri tiešām uzskata, ka šīs Partijas mērķi atbilst viņu idejām, tad lai maksā biedru naudas un no šīs summas uztur Partijas vadību un reklamējas, cik ir iespējas. Šāds solis vispirms liktu ieklausīties cilvēkos, jo tieši no masveida dalības Partijā un biedru naudas atbalstu būtu atkarīgs finansējums un cerības vēlēšanās. Nevis no labā onkuļa miljona.

Cerot, ka viss līdz šim uzrakstītais bija saprotams, pārējam pie Partijas. Ja kādam būs idejas, pārdomas vai pārmetumi par šo tēmu – lūdzu komentāros. Ja tie būs personiskas dabas apvainojumi – dzēsīšu ārā.

Uzreiz brīdinu – idejā par Partiju stāv ne tikai sistēmas maiņa, bet arī domāšanas maiņa. Ja tu ej un stājies Partijā, tad ir jāatceras, ka mērķis ir nevis dabūt labi atalgotu amatu, bet gan darboties valsts labā. Neuzklausīja tavu ideju, neievēlēja amatā, neatbalstīja – acīmredzot bija iemesli jeb vienkārši nespējāt uzrunāt savus biedrus. Jo, kā jau uzreiz saku – ideja ir par demokrātiju. Un katram ir iespēja situācijā, kad vienā Partijā tevi neuzklausa, meklēt citu.

Partijas pamatā ir vietējās šūniņas. Ņemot par piemēru parasto Latvijas partiju ar vismaz 200 dalībniekiem, tas nozīmētu, ka šūniņā ir desmit biedri, kas izvēl vienu, kurš ar saviem priekšlikumiem un kandidatūrām dodas uz partijas kongresu. Protams, ka situācijās ar lielāku biedru skaitu skaitļi mainās, tomēr uzskatu, ka Partijas kongresā vairāk par simts biedriem, kam ir tiesības ievēlēt valdi, ir lieka izrādīšanās, jo šajā situācijā bars bieži vien ir lielāks, nekā saprašana.

Viedokli ir jāpauž visiem Partijas biedriem. Tas var būt gan klātienē, gan pa internetu, bet visiem. Ja tu nebalso, tad tu neesi Partijā un nav jēga šo stāstu turpināt. Turklāt, ja tavi biedri uzskata, ka tu esi īstais un tevi jāatbalsta, tad tas ir jāņem vērā un jādara. Nevis klasiskais stāsts daudzās situācijās – atnācu paklausīties, pateikt idejas, bet pats neko nedarīšu. Ja neko netaisies darīt, nav ko nākt uz Partiju.

Valdes locekļu kandidātu sarakstam ir jābūt gatavam, pirms vēl šūniņas lemj, ko sūtīs uz kongresu. Visiem vēlēšanu procesiem – pilnīgi atklātiem. Ja šūniņas aizsūta savu pārstāvi, biedriem pēc tam ir jābūt iespējai precīzi redzēt, par ko balsoja viņu pārstāvis. Ikvienam vēlēšanu procesam ir jābūt pilnīgi atklātam, kas mūsdienu datorizētajā laikmetā nav nekāda problēma – lai visi zinātu, kas un par ko balso.

Nākamās izmaiņas būtu nepieciešamas Satversmē un tās noteiktu, ka Saeimā tiešām ievēl Partijas, nevis personas. Citādi tagad ir ļoti vienkārši – dabūju plusiņus, tieku Saeimā un kļūstu par neatkarīgo deputātu, kam uzspļaut uz to, ko solīja partija. Savukārt partija var atrunāties – redz, aizgāja prom, tāpēc mēs nevaram izdarīt, ko solījām. Ja Partija iegūst konkrēto vietu skaitu Saeimā, tad viņa to arī saglabā. Nepatīk kādam Partijas darbība – lūdzu, dodies, bet arī prom no Saeimas un tavā vietā būs cits. Toties gan vēlētāji, gan Partijas biedri var skaidri un gaiši pieprasīt no savas Partijas solījumu pildīšanu. Liekās, ka Partijas deputāti nepilda, kas bija teikts? Sasauc kongresu, šitos ārā un vietā nākamos sarakstā, kas sola, ka pildīs. Partija vispār nepilda, ko solījusi un arī biedri nevēlas pildīt solījumus – te nu viss uz tautu. Ja nākamajā reizē par šiem meļiem atkal balsos, parādot Partijām, ka solījumus var nepildīt, tad tauta pati vien vainīga.

Kāpēc šādas Partijas Latvijā neveidojas? Nu, iemesls patiesībā ir gana idiotisks un vienkāršs – cilvēki nevēlas pieņemt, ka Partijā varētu uzvarēt kāds viedoklis, kas nav patīkams. Dodu piemēru. Esmu iestājies Partijā ar mērķi sakārtot nodokļu politiku, panākt līdzīgas algas, cīnīties pret banku patvaļu. Izrādās, ka valdē, kura tiek ievēlēta, vairākums atbalsta arī nulles pilsonības variantu un pret bankām cīnīties netaisās. Šajā situācijā divi varianti – vai nu priecāties, ka vismaz kaut ko viņi izdarīs, kas arī varētu būt liels panākums uz līdzšinējo partiju fona, vai nospļauties un meklēt citu partiju. Savukārt partija, kas runā par tīro nacionālismu un gatavi bankas kaut vai apšaut, izrādās, ka manas idejas par nodokļiem un algām nevienu neinteresē. Tā nu klīstam no viena kakta uz otru.

Optimāli būtu, ja Latvijā izveidotos apmēram četras, piecas Partijas. Neapšaubāmi, ka divas pārstāvētu nacionālos virzienus – latviski un krievvalodīgi runājošos. Viena Partija varētu būs sociālisma virzienā, viena liberālā – abas ir praktiski pretējas, jo viena ir par darba ņēmēju un mazāk turīgo aizsardzību, otra – par darba devējiem un pēc iespējas mazāku naudas dalīšanu. Starp citu – pēdējo divu partiju Latvijā nav. Viņas var saukties šajos vārdos, bet neviena no viņām nedarbojas tajā virzienā, kurš parasti tiek asociēts ar šo partiju darbību. Trešā varētu būt Centriskā jeb konservatīvā. Viņiem patīk viss tā, kā ir un dodiet tik vēl vairāk. Parasti atbalsta ierēdņi un tie, kas barojas no valsts iepirkumiem. Svarīgi būtu tas, lai šīs Partijas tiešām aizsargātu to, ko sola, nevis, piemēram, sociāldemokrāti sāktu sadarboties ar miljonāriem. Tad arī būtu skaidra tautas nostāja atkarībā no vēlēšanu procesiem. Ko cilvēki vēlas un kam viņi tic.

Tāds nu ir mans skatījums uz partijām un Partijām.