"Sliktā" demokrātija

Riebjas vērot, kā dažādos preses izdevumos un rakstos mēģina nomelnot idejas, saistot tās ar notikumiem, ar kuriem tām nav nekāda sakara. It īpaši šajā jomā «mīl» demokrātiju – gandrīz katrā valstī pasaulē tieši demokrātija pēdējā laikā radot lielākās problēmas.

Lai šo blēņu stāstu saprastu, vajag vienkārši paskatīties uz šī jēdziena definīciju. Vispirms – demokrātijas ir divu veidu. Tiešā demokrātija, kad valsts pārvaldi īsteno tauta, ir ļoti sena pagātne – eksistēja senajā Atēnu pilsētvalstī.

Mūsdienās ir pazīstama otra forma – pārstāvnieciskā demokrātija, kad varu īsteno tautas ievēlētie pārstāvji. Ierindas pilsonis piedalās valsts pārvaldīšanā, atdodot savu balsi vēlēšanās vai piedaloties referendumā.

Tomēr, lai runātu par tautas varu otrajā gadījumā, ir nepieciešami daži priekšnosacījumi. Ja nosacīti varam pieņemt, ka vienlīdzību un brīvību mūsdienu «demokrātiskās» sabiedrības ievēro, tad ir viens nosacījums, kurš tiek pilnībā ignorēts. Tas ir – valsts garantē lēmumu pieņemšanas atklātumu. Nevienā mūsdienu «demokrātiskajā» valstī tas netiek ievērots. Pat Saeimā ir iespējamas aizklātas vēlēšanas, bet partijas, kurām vajadzētu realizēt tautas varu praksē, bieži vien ir tik ļoti slēgtas struktūras, ka par atklātību runāt nevar. Pazūdot šim nosacījumam, patiesībā sāk darboties oligarhija un pazūd arī vienlīdzība. Ir personu grupa, kas pieņem lēmumu, realizē, turklāt lielākoties lemšanas process ir pilnīgi slēgts, un pārējiem atliek tikai izvēlēties kādu no viņu idejām vai pieņemt to, ko saka. Ja nav atklātības, nav demokrātijas un automātiski visi pārmetumi, ka demokrātija mūsdienās ir neefektīva, nenodrošina valsts attīstību un tā tālāk, nav patiesi. Jo demokrātijas nav.

Mūsdienās ir izveidojusies interesanta situācija. Moderno tehnoloģiju attīstība spēj nodrošināt divas valsts pārvaldes formas, kuras divarpus tūkstošus gadu likās nereālas – tā ir totāla diktatūra, kad valsts kontrolē ikviena iedzīvotāja darbību un tiešā demokrātija, kad ikviens pilsonis var piedalīties lēmumu pieņemšanā, kā tas bija Atēnās. Ja ar pirmo iespēju mūs baida nepārtraukti un arī pati valdība cenšas kaut ko no tā realizēt, tad par otro nemīl runāt. Lai gan tā ir ļoti reāla.

Kas būtu nepieciešams? Vispirms – tiešām ieviest elektroniskā paraksta sistēmu. Kas nebūt nav tik sarežģīti, kā to mālē. Katram, kurš saņem pasi, reizē iedod elektroniskās identifikācijas karti. Veikalos piedāvā attiecīgas iekārtas, lai šo karti var izmantot datorā un publiskos interneta pieejas punktus arī ar tādiem aprīko.

Nākamais solis – speciāla mājas lapa, kur ikviens var balsot. Katrs pilsonis drīkst izvirzīt ideju balsošanai valstī vai attiecīgā pašvaldībā. Ikviena partija drīkst aicināt balsot par kādu likumprojektu. Izmaksas – salīdzinot ar pašreizējā referenduma rīkošanu salīdzinoši nelielas. Iespējas iesaistīties – maksimālas. Atklātība – totāla. Ikvienā brīdi ir iespēja pārliecināties, ka tava balss ir ieskaitīta.

Šādu sistēmu ieviešot, varētu pagarināt arī Saeimas vēlēšanu termiņu – lai viņi beidzot sāk strādāt, nevis katru reizi domāt par laiku pēc trim gadiem, kad atkal pārvēlēs. Jo sarīkot referendumu par Saeimas atlaišanu varēs ļoti viegli. Un deputāti varbūt vairāk domās par to, kā palikt savos krēslos.

Šī sistēma ļautu gan salīdzinoši viegli ierosināt referendumus, ja tādi nepieciešami, gan arī savākt nepieciešamās balsis jau internetā – ātri un viegli.

Kāpēc to negrib deputāti? Nu, pašlaik viņus ievēl uz četriem gadiem un jāatbild par savu darbu ir tikai partijas galvenajiem sponsoriem. Protams, ka viņi negrib, lai viņiem nāktos atbildēt arī vēlētājiem.

Vai šī demokrātija mūsu valsti uzreiz pacels attīstības spārnos? Neesmu drošs, jo arī pašreizējās partijas vēl un atbalsta mūsu pašu iedzīvotāji. Vai viņi tā uzreiz kļūs apzinīgi un vēlēsies kaut cik kontrolēt deputātus – nepateikšu. Tomēr demokrātija būtu iespēja beidzot tautai iegūt kaut daļu no tā, ko vēlamies sagaidīt no deputātiem.

Kā šo sistēmu ieviest? Kā panākt, lai valsts kļūtu par patiesu demokrātiju, nevis tikai uz papīra? Diemžēl neko jaunu nepateikšu – vajag partiju, kura ir veidota pēc demokrātiskiem principiem un vēlas panākt, lai šāda sistēma tiktu ieviesta Latvijā. Ja sēdēsim, neko nedarīsim un prātosim par to, kā būtu, ja būtu, nekas nenotiks. Tikai pašu Latvijas iedzīvotāju vēlme kaut ko mainīt šajā jomā var izmainīt mūsu dzīvi nākotnē.