Kā partybomzis Latvijas saimniekiem patraucēja

Jeb stāsts par «Latvijas glābējiem» vai mācība Nr. 1.

Pēdējos trīs mēnešus šogad esmu bijis novērotāja lomā. Parasti man patīk prognozēt, bet pēdējā laikā neredzu jēgu, jo viss tāpat palēnām iet turpat, kur prognozēju jau pirms gadiem desmit. Ir dažas izmaiņas, novirzes, bet būtībā virziens nemainās. Ja kādu interesē, var palasīt, ar ko sākās pārdomas par tautas varas kopienas partiju.

Starp citu – par šo nosaukumu - «Tautas varas kopiena» - būs vēl viena mācība. Uzreiz saku, ka atradīšu tekstus, kur par to jau esmu runājis, bet atkārtot laikam vajag.

Tātad – pirmā mācība par partybomzi, Latvijas saimniekiem un Latvijas glābējiem. Ziniet, vēl nekad Latvijas politikā neesmu redzējis momentu, kad kāds no malas tik ļoti patraucētu tiem, kas sevi pilnīgi pamatoti uzskata par Latvijas saimniekiem. Jo shēmas taču ir jau iepriekš atstrādātas. Vismaz vienu reizi un viens no elementiem top jau uz katrām no pēdējām vēlēšanām. Mēģināšu nevis uzrakstīt prasti pāris teikumos, kas tur bija plānots, bet iziesim cauri tam no visiem plānošanas pamatiem.

Tātad – iedomājieties, ka jūs esat kāds no Latvijas saimniekiem un gatavojaties nākamajām vēlēšanām. Jūs varbūt arī nervozē vārds «Latvijas saimnieks», bet nāksies to pieņemt kā faktu. Es zinu, ka viņus mīl saukt par oligarhiem, bet domāju, ka realitātē jau kopš kāda 2007. gada viņi tam ir pārauguši un droši var saukt par saimniekiem. 2009. gadā to īpaši varēja sajust, kad budžetam bija gatavi griezt jebko, bet glābt «Parex» un līdzīgas finanšu shēmas. Tātad – jums ir partija, bet tas jau ir ierasts. Partija jau ir valdībā bijusi, visu ko sasolījusi un tagad atliek cerēt uz savas nozares profesionāļiem (Liepnieku, Stendzenieku utt.) un iespēju, ka izdosies pierunāt sarakstā kādu pēc iespējas populārāku aktieri vai sportistu savākt. Var vairākus. Var arī tos, kas izgāzušies galīgi – arī sliktie darbi ir reklāma. Tomēr tā vairākumu nedabūt, jo ikvienā sabiedrībā būs tie, kas ir neapmierināti ar esošo varu un viņu ir diezgan daudz. Citā rakstā parunāsim par to, kā dalās Latvijas vēlētāju struktūra, jo arī to ļoti labi parādīja pēdējie trīs mēneši, bet vienkārši kā fakts – apmēram 30% balso par krieviem, 15% par nacionāļiem, tad apmēram 10% par priekšniekiem un pārējie dalās apmierinātajos un neapmierinātajos, turklāt pēdējo skaits pieaug. Tāpēc saimniekam nepietiek ar partiju, par kuru balsos apmierinātie, vajag arī tādu, par ko balsos neapmierinātie.

Neapmierinātie parasti balso par partijām, kurās ir Latvijas glābēji. Zīgerists, zināmā mērā vēlāk Šķēle, tad Repše un daudz tamlīzīgo. Ir pat partijas, kuras apzināti veido ar domu, ka tās dos papildus balsis vadošajām partijām – piemēram, Šlesera «Jaunā Partija». Ir pat partijas, kas sāk lamāt savus saimniekus. Saimniekam patiesībā vienalga – galvenais, lai Saeimā ir pietiekami daudz balsu. Tas, vai partija savos vārdus atbalsta saimnieku vai lamā – nav nozīmes. Galvenais ir rezultāts. Tāpēc arī vēlāk vienā pozīcijā ir tie, kas bļāva pret oligarhiem ar tiem, kas saka, ka tie nemaz nav slikti ļaudis. Atcerieties no šī saraksta pozīciju «Latvijas glābēji». Jo pēdējā laikā viņus izmanto ne tikai neapmierināto partijās, bet arī «Pareizajos sarakstos». Un kādam no topošajiem «Latvijas glābējiem» ne visai paveicās.

Ja jūs aprakstītajā sistēmā nesaskatāt to, kas notika pēdējās vēlēšanās – katram sava uztvere. Tomēr tagad pieslēgsimies tam, kā «partybomzis» izgāza jau iespēlētu shēmu. Savulaik Lilitas, oi, piedodiet, Reformu partija kļuva par izcilu panākumu Latvijas saimnieku darbībā. Briestošo iedzīvotāju neapmierinātību, kas izpaudās 13. janvāra grautiņā un krājās pēc krīzes, vajadzēja nomierināt. Tāpēc paklausīga persona rosināja referendumu, «glāba Latviju», pati nostājās partijas vadībā un uzaicināja arī citus «Latvijas glābējus». Katram no viņiem izstrādāja stāstu, kā viņš glābj Latviju un nevienu pat neapmulsināja, ka ar saviem cilvēkiem partijas sarakstā ieradās Klāvs Olšteins no Vienotības, kas bija Satiksmes ministrijas sekretārs. Ja kāds vēl par šiem gadiem nav sapratis – Satiksmes ministriju ir ļoti svarīgi turēt kādam no saimniekiem. Ne velti mums ir tik dārgi ceļu remonti.

Vārdu sakot – shēma ir zināma un nav žēl to iedarbināt vēlreiz, it īpaši tāpēc, ka «Vienotībai» klājas grūti un jādomā, kā iespējamo robu nākotnē aizpildīt. Saimniekus iepriecināja «Attīstība/PAR!» sniegums, bet vajag taču taisīt nākamos «Latvijas glābējus». Pēdējās vēlēšanās viņu lomu pildīja Kaimiņš ar Gobzemu. Pēdējais gan vēl nav atmests, būs jauna partija. Tomēr jāražo jauni tēli. Turklāt skaidrs, ka mediķi, skolotāji un daudzi citi dabūs mazāk, nekā varētu iedot, tāpēc jāizmanto neapmierinātība. Turklāt tagad var izspēlēt referenduma kārti – svarīgi, lai pareizie cilvēki ierosinātu Saeimas atlaišanu, cīnītos par «Latviju»! Ņemot vērā uzlikto parakstu slieksni, cik jāsavāc referendumam, neviens jau netic, ka tas notiks. Bet svarīgi ir paust savu gribu, parādīt sevi, bļaut no tribīnēm: «Nost ar oligarhiem!» Varbūt vēlreiz sadedzināt salmu lelli?

Stāsta problēma slēpjas tur, ka apakšā jau ir rūpīga plānošana. Izmeklēti līderi, protestētāji, glābēji, plānotas topošās organizācijas, darbība. Un tad – atnāk partybomzis un ierosina Saeimas atlaišanu!!! Lai saprastu izjūtas – iedomājieties, ka jūs esat nobriedis celt Heopsa piramīdu, savācis strādniekus, labākos arhitektus, uztaisījis plānu un tajā brīdī, kad jūs jau esat gatavs krist ceļos faraona priekšā un dabūt visu piķi un slavu, pēkšņi izlien viens «partybomzis», iegrūž faraonam kaut kādu papīru un faraons viņam saka: «Labi, mēs atcerēsimies, ka tu biji idejas autors un radītājs!»

Domāju, ka tie, kas vēlas, ļoti labi atceras, kādas sajūtas bija veselai kaudzei cilvēku, kas visu laiku «cīnījās» par demokrātiskajām vērtībām Latvijā, un pēkšņi uzzināja, kas referendumu ir ierosinājis. Pirmo reizi par to tapa nopietni pētījumi, spriedumi un norādījumi. Izrādījās, ka ir pareizā un nepareizā «demokrātija» un šī nav pareizā. Nonāca pat līdz tam, ka kaut kādas klišejas no plāna izpildīja un daži pareizie tomēr aizgāja un iesniedza vēl papildus iniciatīvas, lai gan nozīmes tam jau vairs, protams, nebija. It īpaši tāpēc, ka kritiķi paši šoreiz nostrādāja pret sevi – nebūtu tā klieguši, reti kurš pamanītu, ka ierosinātāju sarakstā ir «partybomzis».

No daudzām atsauksmēm varēja sajust, ka vissliktāk jutās «Latvijas glābēji». Ziniet, pēdējās vēlēšanās šādas personības startēja ne tikai protestētāju partijās, bet arī «pareizajās». Turklāt nevienu pat īpaši neuztrauca, kad cīnītāji pret korupciju izrādījās pēkšņi vienā sarakstā ar tiem, par kuriem šī cīnītāji iepriekš bija centīgi runājuši, solījuši kontrolēt un cīnīties ar viņiem. Kas vēlēsies, šos kolorītos tēlus no «Attīstība/PAR!» atpazīs.

Spriežot pēc emociju saasinājuma, bija viena persona, kura šo lomu jau bija pielaikojusi, apradusi un pie sevis jau pieaudzējusi. Biedrība «Re:Baltica» pēdējā laikā bija sākusi strādāt nopietnāk, parādījās pat daži pētnieciski raksti. Ceru, ka viņi varēs atbildēt uz kādu no pietiek.com prasībām par to, no kurienes nauda nāk aizvien vairāk un vairāk. Pēc izteikumiem radās skaidra sajūta, ka viena no vadošajām personām jau ir piemērojusi «glābēja» statusu, kas baltā zirgā iejās nākamajā Saeimā un te tāds aplauziens – partybomzis iespraucās starp zirgu un plānoto mērķi.

Kā šīs traucēklis mainīs nākamās Saeimas sastāvu – grūti teikt. Latviešiem tomēr ir ļoti īsa atmiņa. Vispirms Valdis Dombrovskis atņem baušķeniekiem pilnvērtību slimnīcu, bet pēc desmit gadiem baušķenieku vairākums vēlas viņu redzēt Eiropas Savienības vadošos amatos. Tomēr re:Baltica patieso seju šis stāsts atklāja pilnībā – vispirms nožēlojamie raksti par referenduma ierosinātājiem, kur nav ne vārda, kāpēc cilvēki izvēlas atbalstīt Saeimas atklāšanu, bet gan dažādi stāstu par to, kāpēc šie cilvēki ir slikti un kāpēc te pēkšņi vairs nevajag atlaist to pašu Saeimu, kuru pirms tam paši kritizēja. Tam seko savādais pētījums par Nacionālās apvienības saistību ar Ukrainas «nacistiem» un kļūst skaidrs, ka grupa tomēr ražo pasūtījuma tekstus un rok zem tiem, kas traucē saimniekiem.

No vienas puses tā ir laba mācība tiem, kas ir gatavi redzēt, saprast un novērtēt. Un neuztraucieties – būs citas shēmas un citi glābēji un varbūt beigās šie paši vadīs mūs atkal uz «saulaino tāli». Galu galā – suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Un kamēr jūs tikai riesiet, karavāna arī ar no jums savāktajiem labumiem ies tikai prom.

Šo stāstu noteikti ievietošu grāmatā par Tautas varas kopienu, jo tas ļoti labi parāda, kā notiek pareizo partiju un sarakstu veidošana un kādas metodes saimnieki ir gatavi izmantot, lai savu ietekmi panāktu.

Mācība pāris vārdos – kamēr nemainīsies partiju modelis Latvijā, tikmēr ikviena partija pildīs savu «saimnieku» gribu, nevis to, ko vēlas cilvēki. Jo viņām visām ir saimnieki.