Blēņu stāsts par gudro Latvijas vēlētāju

Jeb sabiedrības politiskais trulums, nekaunība vai mācība Nr. 2.

Savulaik brīnījos par stāstiem, ka lielākā daļa ASV iedzīvotāju nezina, kā sauc prezidentu, bet vadošos politiķus un kaut ko no aparāta spēj nosaukt labi ja pieci procenti. Izrādās, ka Latvijā ir stipri līdzīgi un pat vēl traģiskāk. Tomēr par visu pēc kārtas.

Parakstu vākšana, lai ierosinātu referendumu par Saeimas atlaišanu, parāda Latvijas sabiedrības reālo politisko seju, uzskatus un spējas. Ziniet, patiesība ir rūgta un reizē arī nenormāli smieklīga. Kārtīgs Latvijas melnais humors. Teorētiski vajadzēja būt jau vismaz 500 tūkstošiem parakstu, bet ir ... . Kā zinām, pašlaik ir savākti apmēram 42 tūkstoši paraksti no vēlamajiem 155 tūkstošiem. Un tas ir fantastisks kuriozs – es pat nevaru atrast pieklājīgus vārdus, kā to nosaukt. Pastāstīšu, kāpēc tā.

Latvijā pašlaik ir vismaz četras pilnīgi skaidri nosaucamas palielas iedzīvotāju grupas, kurām teorētiski vajadzētu būt sarakstā. Divas grupas veido kopā apmēram 40 tūkstošus iedzīvotāju – skolotāji un mediķi. Abām grupām jāsamierinās ar pastulbām reformām, solījumu nepildīšanu un nepārtrauktu savādu ministru virkni, kur katrs nākamais ir dīvaināks par iepriekšējo. Pieņemsim, ka daļa no šīs grupas un vispār neapmierinātie ar valdību, kas seko politikai, ir reāli nobalsojuši un savākuši 40 tūkstošus. Jo ap to brīdi, kad šis skaitlis bija sasniegts, nāca divi aicinājumi, kas padarīja lielu politisko spēku stāstus reāli smieklīgus.

Vispirms sāksim ar novadu «ķeizariņiem». Tiem pašiem, kas nebūt nevēlas, lai viņu novadus likvidētu un pievienotu klāt kaut kam citam. Tāpēc novados pat tiek rīkotas aptaujas, kas uzrāda vismaz 90 procentu atbalstu «ķeizariem». Izredzēto grupas sit pie krūtīm un kliedz: «Nost ar Pūci! Mēs savam novadam!» Ja sāk skaitīt visus kopā – Ikšķile, Iecava, Rūjiena, Jelgavas pilsēta, Jelgavas novads un vēl daudzi, daudzi citi – tad ir visiem skaidrs, ka te ir vismaz 200 tūkstoši vēlētāju, kas ir gatavi «nolikt galvu» par savu novadu un novembra beigās Zaļo un zemnieku savienība, arī tautā «mīlēta» partija, aicina parakstīties par Saeimas atlaišanu.

Un viņi nav vienīgie. Kā mēs visi zinām, tad Latvijā nepārtraukti notiek cīņa par inteliģento un zinošo krievu tautības iedzīvotāju, kas piedalās vēlēšanās un rūpīgi izvēlas – par ko balsot. «Saskaņa» gan cīnās ne par to zinošo vēlētāju, bet vienkārši izmētā visur plakātu, bet pretējās puses partijas gan apzinās, ka vajag kaut kā pārvilināt šos vēlētājus – ar diskusijām, sarunām, politiskās pārliecības veidošanu. Un viss būs labi. Tik viena ķibele - «Saskaņa» arī aicina savus vēlētājus balsot par Saeimas atlaišanu un tie jau ir vismaz trīs simti tūkstoši. Šaubu nav – šīs masas visu noslaucīs!!!

Realitāte ir pšiks. Divi tūkstoši un nevar teikt, ka tie obligāti ir ATR reformas ienaidnieki un «Saskaņas» atbalstītāji. Izrādās, ka cīnītāji par «novadu brīvību» ir feiks. Viņu vienkārši nav un pat negribas īpaši domāt, kā rodas atbalstītāju anketas. Ja administratīvi teritoriālā reforma nojuks, es brīnīšos, jo pašlaik, izņemot mazu sanākšanu pie Saeima ar plakātiem, ir tikai «ķeizariņu» pašslavināšanas un tukša riešana. Neredzu, ka no tautas puses būtu kāds reāls protests reformai.

Savukārt «Saskaņas» vēlētājs ir ļoti vienkāršs – viņš neseko politiskajām aktivitātēm un pat nedzird, ka līderi uz kaut ko aicina. Viņš zina, ka ir pašvaldības un Saeimas vēlēšanās un šajos brīžos ir jāaiziet un jānobalso par savējiem. Un viss. Velti šeit ir meklēt kādu izpratni, ideju, iespēju ietekmēt. Ir radikālāks balsotājs par savējiem, kas balso par Ždanoku un mazāk radikāls, kas balso par «Saskaņu». Tas arī viss.

Tāds nu ir tas stāsts par Latvijas vēlētāju un reizē arī iemesls, kāpēc nekas īpaši uz labo pusi nemainīsies. Jo mainīties neviens nav gatavs. Ir 25 procenti «Saskaņa», 15 procenti nacionālie, kādi 30 procenti neapmierināti svārstīgie un pārējie, kas balso par to, par ko parasti un parasti tie ir tie, kas pie varas. Kā redzat, cerības kaut ko mainīt uz labu ir mazas.

Mācība šajā gadījumā ir vienkārša – lielākās daļas Latvijas iedzīvotāju politiskā izpratne un aktivitāte ir pārvērtēta. Turklāt ir diezgan bezjēdzīgi censties iegūt klasisko krievvalodīgo elektorātu – viņi to pat nemana. Un nevēlas arī manīt. Savukārt pašvaldību «ķeizariņu» stāsti par atbalstu ir mīts – tiklīdz nonāk pie nopietnām darbībām, tā neviena nav. Tukša bļaušana.