Kad pamana arī citi

Pārbaudot savus kādreizējos rakstus, nākas konstatēt, ka daudzas idejas palikušas komentāros, nevis rakstu formātā. Tomēr arī tas, kas palicis rakstot, liek klusi skumt par to, ka pagājuši jau tik daudz gadi, nekas nav mainījies, piepildās tas, ko paredzēju, bet Latvijas iedzīvotāji vēl aizvien nav gatavi kaut vai sevi mēģināt glābt.

Tā es runāju pirms pieciem gadiem – 2012. gads. Gata Šļūkas karikatūra, ko pievienoju rakstam, parāda, ka palicis jau tikai sliktāk, bet paši nezin kāpēc par to priecājamies.

“Latvijas nākotni patiesībā nav grūti pareģot. To nosaka divi faktori, kurus mūsu politiķi nevēlas pieminēt, negrib ietvert plānos vai, ja galīgi piespiesti pie sienas, cenšas paust viedokli, ka nav nemaz tik traki.

Pirmais faktors ir cilvēku aizbraukšana no Latvijas. Turklāt ne tik svarīgs ir pats process, cik fakts, ka oficiālā politika to neatzīst par uzmanības cienīgu, turklāt ne īpaši vēlas zināt, cik īsti ir aizbraukuši. Tā teikt, melot neies, vienkārši politika.

Daži politiķi šo ne melu, bet politikas latiņu paceļ vēl augstāk, solot rūpēties par to, lai aizbraucēji atgrieztos. Uz Bauskas laternu stabiem ilgi stāvēja Klāva Olšteina pirms diviem gadiem dotie solījumi ārzemēs esošos atvest mājās.

Mēs neesam pirmā valsts, kura ko tādu piedzīvo. Savulaik Īrija pazaudēja ļoti lielu skaitu iedzīvotāju, kad vairāk nekā simt gadu garumā iedzīvotāji devās meklēt labāku dzīvi citur. Tikai tad, kad izdevās atmest gaušanos, gaidīšanu atpakaļ un dažādus strīdus, valsts beidzot piedzīvoja ekonomisko augšupeju.

Otro faktoru ietekmē pirmais. Latvijā droši vien atrastos gana daudz pagastu, kuros pagājušajā gadā nav neviena jaunpiedzimušā. Un varbūt ne tikai pagājušajā gadā. To veicina ne tikai aizbraucēji uz ārzemēm, bet arī urbanizācija – pieaug enerģijas resursu cenas, cilvēki vairs nevar atļauties tālu braukt uz darbu un dodas uz pilsētām. Oficiālā valsts «politika» runā par lauku atbalstu, bet reāli izveidoja laukos lielas saimniecības, kam daudz strādnieku nevajag. Un tiem nav obligāti laukos jādzīvo. Savukārt energoresursu cenu pieaugums ar katru gadu aizvien vairāk apgrūtina uzņēmumu dzīvi novados. Nav uzņēmumu, nav darba, nav jauniešu, nav attīstības. Un varam atkal turpināt to pašu apli.”

http://uldisvarnevichs.blogspot.com/2012/01/mazi-meli-lieli-meli-un-politika.html

Varnevičs taču neko nesaprot, vai ne? Bet tomēr, problēma nebūt nav pazudusi un paliek tikai trakāk. Jau tolaik rakstīju, ka būtībā tas ir Latvijas gals – eksistē iedzīvotāju skaita lejupslīdes punkts, no kura praktiski atgriezties būs gandrīz neiespējami. Punkts, kas reāli iezīmēs latviešu kā tautības beigas. Un tas ir tuvu. Un to pat pamana citi. Rakstu tāpēc, ka Otto Ozols arī satraucies - “2017. gads – sākums ilgtspējīgas nācijas beigām?” http://www.delfi.lv/news/comment/comment/otto-ozols-2017-gads-sakums-ilgtspejigas-nacijas-beigam.d?id=49014743

Nē, Otto, piedod, 2017. gads ir tik kārtējā zārka nagla un mēs, stulbi smaidot, noraugāmies, kā mūs pamazā apbērē un paši sev sakām: “Būs jau labi!” Nebūs labi. Pašapmāns nekad nav palīdzējis un tā būs arī šoreiz.

Par risinājumiem arī esmu rakstījis. Zinu, ka viņi daudziem nepatiks, bet citas izvēles latviešu nācijai nav, ja gribam izdzīvot.

1. Pensiju sistēma reforma – atzīstot mātēm tiesības uz pensiju tādas pašas, kā to sieviešu, kam bērnu nav vai ir tikai viens. Kamēr šo diskrimināciju nepārtrauks, tikmēr tautas izmiršana turpināsies.

2. Efektīvi pabalsti māmiņām līdz bērni sāk iet skolā. Neatkarīgi no tā, cik šo bērnu ir.

Par pārējo pašlaik neko neteikšu – ja gribam, lai palīdz arī pozitīvas politikas faktors, ir jāsāk darboties Tautas Varas kopienas modelim, jo nevienu oligarhu neinteresē latviešu mātes un bērni. Biznesam nav nacionalitātes – tā ir vienkārši nauda un tuvredzīgajiem biznesmeņiem ir vienalga, kas šo naudu nes. Un, patiesībā, ne viņiem par to būtu jādomā.

Bet mēs klusējam. Muļķīgi pasmaidam viens otram un ceram, ka neko nedarot dievs mums kaut ko dos. Tomēr arī šeit mums jēdzieni ir nepareizie. Jo, ja no Dieva kaut ko vēlaties, tad patiesībā ir šādi: “Ticība - tas nav nekas mistisks sirdī, bet gan darbība. Lūgšana - tie ir nevis vārdi, bet gan darbs. Atbalsts ir nevis solījumi, bet gan reāla palīdzība.” Pašlaik ir tā, ka mēs neticam, nelūdzamies un neko neatbalstam.

Šodien intervijā viens politiķis teica, ka vienu dienu sapratis, ka politiķu lamāšana neko nedod. Rezultāts ir tikai darbībai. Nezinu, cik tur patiesības, bet savā partijā diemžēl viņš arī neko neizdarīs, jo šī partija pēc būtības neparedz darbību. Piedodiet, bet ar katru gadu kļūst skaidrāks, ka nenāks neviens glābējs, neviens mesija, neviena oligarhu partija un jums nepalīdzēs. TVK modeļa partija – vienīgais risinājums, ja vēl kāds patriotisms latviešiem ir palicis. Lai gan – es šaubos. Ar mazohismu sirdī neko neizglābsi.