Kad ieslēdzas “oligarhiņš”

Vārdā nesaukšu, bet atcerieties, ka bija vīri, kas kailām krūtīm bija gatavi aizstāvēt Abreni un asinis izliet par patiesu lietu. Šo stāstu ņemšu šīs dienas mācības pamatā.

Viss šodien sākās ar nelielu diskusiju Twitter.com. Te diskusija: https://twitter.com/UldisVarnevichs/status/891375260473446400

Cik saprotu – klasiskais pārmetums par demokrātiju – kāpēc mēs kaut ko pārmetam Saeimai, ja tā ievēlēta demokrātiski un pārstāv vairākumu? Atkārtošos tiem, kas varbūt lasa pirmo reizi manus rakstus – ievēlēta ir, bet vairākumu nepārstāv. Pārstāv oligarhus, kas šīs personas uz vēlēšanām izvirzīja un panāca iecelšanu partiju valdēs.

Aigaram Liepam diskusijā radās jautājums: Vai ir kāds politiskais spēks Latvijā, kurš:

a) nav apdāvināts ar varu,

b) nav atkarīgs no oligarhāta?

Nav īsti skaidrs pirmais jautājums, bet ar otro ir skaidrs – pagaidām nav tāda politiskā spēka, kas nebūtu atkarīgs no oligarhiem. Un interesanti, ka viens no atbildētājiem, “baltiņš” uzreiz arī pasaka, kāpēc tā:
2) ja arī nav izteikta ''jumta'',tad agri vai vēlu katrā no tiem spēkiem pamostas iekšējais oligarhiņš!

Turpinājumā precizē, kāpēc tā: “neizslēdzu,ka viņš snauž katrā no mums. Un pamostas tas līdz ar varas parādīšanos un pārtiek no varas.Un jo vairāk ēd,jo vairāk tam gribas.”

Atcerieties, par ko sākumā rakstīju. Par “kailajām” krūtīm utt. Un nebūt ne sieviešu :)

Stāsta morāle ir un paliek nemainīga un arī jūs to saprotat. Ja kādam iedod nekontrolētu varu, kārdinājumu ir pārāk daudz, lai to izmantotu savā un draugu labā, nevis strādātu priekš tiem, kas maksā nodokļus.

Ilmārs Poikāns (https://www.facebook.com/ilmarmors) tikko ielika varen lielu rakstu – cik saprotu, aicinājums un nākamo atmodu. https://docs.google.com/document/d/1w3uJOyUuAdIIHOTp0_qqWJAbJQyet65kkFZwovkA_xg/edit

Stāsts, diemžēl, ir tas pats vecais. Par to, ka cilvēkiem esot jāmainās morāli un garīgi. Tad arī viss būšot labāk. Te var minēt ļoti parastu piemēru – sēž 20 cilvēki ap putras katlu un ēd no bļodiņām. Bet viens grābj un smeļ gandrīz ar liekšķeri. Un tad, ka tu piecelies kaut ko sacīt un darīt, tev no malām sāk norādīt: “Nē, vispirms visiem ir jāmainās garīgi un morāli un tad varēsim sākt kaut ko ar viņu darīt!” Šitā muļķība laikam ir tikpat veca, cik cilvēce. Protams, ka cilvēki mainās un domāšana, bet vispirms tomēr ir darbības un tad ētika, nevis plika muldēšana un gaidīšana, ka kāds jūsos ieklausīsies.

Mans teksts diemžēl paliek nemainīgs. Nekā jauna nav. Nepieciešama Tautas varas kopienas modeļa partija – kur mazos oligarhiņus, kas var tapt brīžos, kad vara aizmiglo prātu vai vienkārši sagribas budžetu aptīrīt, var savaldīt reāli biedri ar balsojumiem. Partija, kur lēmumus izlemj biedri, kur biedri tos ierosina un kur deputāti atbild biedriem. Tas ir vārdiņš, kuru es no Poikāna gribēju dzirdēt – ATBILDĪBA! Nedz viņš, nedz Andris Orols, nedz kāda no jaunajām oligarhu mazformāta “pārtijām” neparedz nekādā veidā mainīt atbildības mehānismu. Visi tagad skatīsies, kā grābj ar liekšķerēm labumus un gaidīs, kad kļūsim morāli un ētiski prātīgāki. Un turpinās brīnīties, kāpēc arī citi grābj, bļaus: “Tas ir morāli nesmuki! Kā Rīdzenes sarunās! Kur ētika!”

ATBILDĪBA – šis vārds skaidri nosaka, kādas izmaiņas vajag Latvijas politikā. Nevis tukša muldēšana un solīšana kārtējā “mākoņu stūmēja” garā. Gribam kaut ko mainīt – nākam kopā, veidojam šādu partiju. Cita ceļa nav.

Foto no erepublik.com.