Modernā monarhija jeb kāpēc nodokļi tikai pieaug

Pašreizējo ekonomisko situāciju eksperti regulāri vērtē kā kaut ko nebijušu, oriģinālu, ko nevar prognozēt utt. Patiesībā kaut kas līdzīgs ir noticis jau tūkstoš gadu atpakaļ un pagātne liecina, ka, atkārtojot to pašu ceļu, labāk nepaliks.

Pirms tūkstoš gadiem Eiropā sāka parādīties patiesa stabilitāte un kārtība. Valstis sāka ieņemt to mūsdienīgo formu, uzlabojās tirdzniecība, parādījās likumi. Tomēr ap to pašu laiku viss sāka iet arī uz ne tik pozitīvo pusi, kas visspilgtāk izpaudās 14. gadsimtā, kad Eiropa piedzīvoja ļoti smagus laikus. Iemesls, patiesībā, bija diezgan banāls – valdošo dinastiju apetītes pieaugums, kas nodokļos noslauca iedzīvotāju naudu un izraisīja arī smagas ekonomikas problēmas.

Protams, ka ikviens uzreiz teiks: «Mūsdienās nekādu dižciltīgo un monarhiju pie mums nav!» Ja skatāmies uz to visu pēc nosaukumiem – protams nav. Ja vērtējam pēc būtības – mazo kņazu un viņiem līdzīgo ir veselām čupām. Un tam visam pāri aizvien vairāk pieaug lielo monarhu – banku īpašnieku spiediens.

19. gadsimts būtībā ielika finansiālos un domāšanas pamatus 20. gadsimta uzplaukumam. Lielo biznesu turētāji mācījās domāt ne tikai par sevi, bet arī darbiniekiem, jo nāca atklāsme, ka darbinieks, kurš labi jūtas, ir labs darbinieks. Vēl viena saistība bija tā, ka finanšu turētāji bieži vien nāca no darbaļaužu aprindām un vairāk vai mazāk saprata, ko nozīmē darbaļaužu masas.

21. gadsimtu sagaida ne jau vairs darbarūķi, bet gan finanšu dinastiju pārstāvji trešajā un ceturtajā paaudzē, kam, tāpat kā viduslaiku monarhiem, interesē tikai patstāvīgs un, vēlams, nepārtraukti pieaugošs ienākums. Shēma – apmēram tāda pati, kā viduslaikos, kad monarhs piedāvāja «aizstāvību» savai tautai, bet parasti ar galmu un pārējiem dižciltīgajiem notrallināja naudiņu dažādās izklaidēs. Jā, daudziem šī izklaide bija karš ar attiecīgām sekām. Mūsdienās «aizstāvību» it kā piedāvāt nevar, tāpēc veids, kā tautu aptīrīt, ir klusāks un mazāk manāms. Tās ir garantijas bankām bankrota gadījumos, dažādi obligātie maksājumi, nepārtraukts budžeta deficīts un attiecīgi nepārtraukta aizņemšanās, lai nodrošinātu finanšu turētāju ienākumus. Ja paskatās vēl divus tūkstošus gadu atpakaļ, tad tā ir tā pati shēma, kas beigās piebeidza Romas impēriju.

Protams, ka uz šo «monarhu» fona, tāpat kā viduslaikos, eksistē vesela kaudze «baronu» un «kņazu», kas legālāk vai nelegālāk piesūcas valsts ienākumiem un garantētiem maksājumiem. Obligātā iepirkuma komponente elektrībā un tamlīdzīgi.

Kā jau minēju – problēma ir tāda, ka tā vairs nav finanšu turētāju paaudze, kurus uztrauc arī valsts labklājība, jo tā galu galā nosaka arī lielāko finanšu turētāju labklājību. Tā ir izlutināta «monarhu» dinastiju ceturtā vai pat piektā paaudze, kas jebkuru problēmu risinājumu redz tikai vienā – kad valdība izdomās, kā nodrošināt viņiem ienākumus. Jo galu galā – kas tad valdībai «maksā»? Ko var valdība darīt uz šīm ģeniālajām prasībām? Tikai paaugstināt nodokļus, ņemt aizdevumus un tas ir viens galvenajiem iemesliem nepārtrauktu nodokļu, obligāto maksājumu un nodevu kāpumam. «Monarhi», «kņazi», «baroni» un tamlīdzīgie, tāpat kā pirms tūkstoš gadiem, vairs nedomā par cilvēkiem. Ir dinastijas, galmi, pietuvinātie un pārējie, kam šiem cilvēkiem jānodrošina tāds dzīves veids, kā viņi to vēlas.

Manas domas ir nemainīgas – šo drausmīgo vēstures tendenci var mainīt tikai demokrātiska partija. Tāpat kā viduslaikos vismaz kaut kādu risinājumu piedāvāja tirgotāju Hanzas apvienība, tā arī tagad – tikai partija, kurā vara pieder visiem biedriem, nevis pieciem vai trim valdes locekļiem, ir spējīga apturēt Latvijas ekonomisko agoniju un veidot ar Eiropu nevis kalpu, bet gan kaut mazāk vērtīga, bet partnera dialogu. Atšķirībā no viduslaikiem, mūsdienu modernās tehnoloģijas ļauj šādi partijai veiksmīgi darboties un īstenot biedru prasības.

Bilde – outsiderclub.com. Valdība, vidū, saka: «Cik labi, ka cilvēki par šim pusdienām jau samaksāja.»