Kamēr sēžam un ņurkšķam

Tik tikko Ilmārs Poikāns twitterī uzrakstīja «Diemžēl ar savām dzīvībām maksā nevainīgie. Taču sprādzieni Briselē ir kā Allaha dāvana tiem, kas pārvalda Eiropu...», kad pirmie politiķi jau palēkdamies sāka izmantot situāciju.

Eiropas Parlamenta Inese Vaidere, kas pati sevi vērtē «Cilvēktiesību un demokrātijas nodrošinātāja», te pēkšņi skaļi pauž: «pret terorismu ar demokrātiskām metodēm nevar cīnīties!» Protams, ka varam jau pieņemt, ka realitātē viss ir vienkārši – lielā «brīvības» aizstāve pie pirmā sprādziena pēkšņi saprata, ka var ciest pašas … un sāka attiecīgi rīkoties. Patiesībā viss ir pavisam citādāk.

Jau tad, kad radīju Tautas varas partijas ideju, norādīju, ka tam visam jāiet roku rokā ar reālu jēdzienu izpratni. Jo nav jēga no «demokrātijas» piekritēja, kurš balso tā, kā saka saimnieks vai no «totalitārā nacistiskā» režīma sekotāja, kurš vēlas savākt pēc iespējas vairāk iedzīvotāju balsu kādas idejas īstenošanai. Visa šī putra cilvēku galvās patiesībā neļauj jums saprast, kas apkārt notiek un tādi, kā Inese Vaidere, centīgi šo putru vēl sajauc.

Vai varētu būt, ka Inese Vaidere patiesībā nesaprot, ko runā? Šajā gadījumā īstas ticamības nav – cilvēkam ir doktora grāds ekonomikā, ilgi gadi pavadīti politikā. Ja nu vienīgi pieņemam, ka visi izglītibas dokumenti ir nopirkti, bet šādi apvainot cilvēku netaisos. Tātad – Vaideres kundze saprata, ko runā un visi šie teksti speciāli ir sagrozīti tā, kā kādam vajag. Jo patiesībā izmantotajiem jēdzieniem ar Vaideres kundzes sūdzībām nav nekāda sakara. Tas ir apmēram tas pats, kas par upes plūdiem pavasarī vainot vulkāna izvirdumu Malaizijā. Jūs, protams, teiksiet, ka vulkāns noteikti nav pie vainas, bet tam, ko saka Vaidere, nezin kāpēc ticam, cik var manīt komentāros. Tāpēc centīsimies saprast, ko patiesībā cenšas panākt «Cilvēktiesību un demokrātijas aizstāve».

Vispirms – demokrātija nekādā veidā nevar būt vainojama pie tā, ka terorismu nevar apkarot. Demokrātija nozīmē tautas varu. Vai tautai kaut vienā gadījumā ir vaicāta atļauja uzsākt karu Irākā, Palestīnā, Sīrijā, Lībijā? Kurā valstī notika referendums, vaicājot, vai mātes ir gatavas sūtīt savus dēlus mirt uz šīm valstīm? Kaut kā neatceros. Vai kādā no Eiropas valstīm ir noticis referendums, kurā tautai ir paprasīts – vai jūs vēlaties pieļaut islamistu invāziju jūsu valstī? Jeb es to būtu palaidis garām?

Vārdu sakot – demokrātijai ar to nav nekāda sakara. «Cilvēktiesību» aizstāve gatavo augsni tam, kas notika ASV pēc 11. septembra – palielinātai valdības institūciju lomai un cilvēku tiesību samazināšanai. Turklāt realitātē tam nav nekāda sakara cīņai ar terorismu. Lai cīnītos pret terorismu Eiropā, vispirms ir jātiek galā ar vairākiem miljoniem potencionālo terorisma atbalstītāju, kurus absolūti nedemokrātiski ielaida Eiropā pēdējo divu gadu laikā. Jārada kontroles sistēma, jāsāk nopietni apkarot noziedzība islamizētajos Eiropas pilsētu rajonos, jārada reāla integrācijas sistēma, kas neatrodas tikai uz papīra. Šie lēmumi ir jāpieņem deputātiem, nevis kārtējās idejas par to, kā samazināt iespējas iedzīvotājiem paust savu viedokli. Ja domājat, ka Eiropā nekas tāds nenotiks – nesen internetā publicēta preses brīvības karte pēc īpašiem koeficientiem rēķināta. Un – ak, kas to būtu domājis – Vācijā tā iznāca vēl zemāka kā Latvijā un tikai nedaudz lielāka kā Krievijā. Kāpēc pēc Merkeles paveiktā mani tas neizbrīna?

Vārdu sakot – Ilmārs Poikāns par to brīdināja uzreiz. Un šī problēma ir aktuāla ne tikai pārējā Eiropā, bet arī mūsu valstīs. Pirms trim gadiem izdevās pacelt tēmu par balsu pirkšanu. Un tikai izdevās, jo reāla soda nesekoja. Kā jums liekas – jauno likumu skaņās, kas ļauj jebkuru protestu fiksēt kā vērstu pret esošo iekārtu – vai kāds atļausies fiksēt kārtējo balsu pirkšanu jaunajās vēlēšanās? Un kāda būs ticamība vēlēšanu rezultātiem šoreiz? Un tā visa rezultāts diemžēl ir kārtējā latviešu sēdēšana kaktiņā un klusa klukstēšana, ko viņi paši sauc par «protestiem». Visa jūsu muldēšana neko nedod – kamēr neko nedariet, tikmēr valdība tikai domā, ka ierobežot jūsu iespējas un šoreiz īpaši izmantos Briseles «terorisma» kārti.

Nesen vienā pasākumā atkal ieraudzīju labi pazīstamo saukli: «Ja jūs nenodarbojaties ar politiku, politika nodarbojas ar jums.» Un nodarboties ar politiku nozīmē nevis muldēt, bet gan darīt. Ja vēlaties, lai jūsu vietā nepieņemtu lēmumus, par kuriem nāksies nožēlot, kā pirms 80 gadiem tas notika Nacistiskajā Vācijā – pienācis laiks rīkoties, nevis muldēt.