Feminisms – komerciāls projekts

Kāda no ASV televīzijām – pat nezinu kura, bet apbrīnoju par uzdrīkstēšanos – uzņēmusi seriālu «Ādams bojā visu». Seriāls pārsteidzošā kārtā lielākajā daļā gadījumu pārliecinoši sagrauj ļoti daudzus mūsu dzīves mītus.

Man līdzīgi uznākusi vēlme tā kārtīgi pakratīt vēl vienu no pašiem lielākajiem 20. gadsimta mītiem – cīņu par sieviešu tiesībām. Vēsture stāsta, ka 20. gadsimts ir īsts uzvaras gājiens šajā jomā. Tagad sievietēm ir tik labi, salīdzinot ar 19. gadsimtu un vēl senākiem laikiem un daudz labāk, nekā valstīs, kur feminisma jeb cīnītāju par sieviešu tiesībām nav. Nu, nākotnē būšot vēl labāk, jo šī cīņa turpinās un it īpaši atalgojuma jomā, kur nerimst idejas par to, ka sievietes saņem par maz, salīdzinot ar vīriešiem.

Pieļauju, ka mans apgalvojums daudziem nepatiks, bet tas ir ļoti vienkāršs: «Feminismam ir ļoti maz sakara ar cīņu par sieviešu tiesībām. Tas ir lielo uzņēmēju veiksmīgs projekts, kura rezultātā izdevās nepieļaut algu palielinājumu un pat samazināt darbaspēka izmaksas, daudzās nozarēs panākot, ka sievietes strādā vienlīdzīgi ar vīriešiem.»

Viens ir pateikt un otrs ir pamatot. Tāpēc uzreiz ķeršos pie pamatojuma. Vispirms studiju stāsts – ekonomikas jomā pasniedzējs lika studentiem uzrakstīt ideālu pedagoga CV. Vislabāko atzīmi saņemtu tas audzēknis, kura teorētisko pedagoga CV pieņemtu darbā izglītības iestādes vadītāja. Vadītājai savukārt no iesniegtajiem darbiem patika divi, bet darbā viņa bija gatava pieņemt vīrieti. Jo viņš neaizies dekrētā un nevajadzēs ik pa brīdim taisīt pārtraukumus, kamēr audzina bērnu.

Zinu, ka daudzi uzreiz teiks – diskriminācija, acīmredzama. Diemžēl, nē, tieši otrādi. Viss ir pareizi izsvērts – ja jāmaksā vienādu atalgojumu un spējas abiem vienādas, tad jāņem vīrietis, jo viņš uzņēmumam atmaksāsies labāk. Un te nav diskriminācijas, jo vīrietis atšķiras no sievietes. Toties noliegt šo atšķirību – lūk, tā gan ir diskriminācija.

Bet! Mūsdienu pasaulē viss notiek tieši otrādi. Un šādu domāšanu uztur atalgojuma dēļ. Lai šādā situācijā sieviete izcīnītu vietu darba tirgū, viņai jāpiekrīt strādāt par mazāku algu. Savukārt vīrietis, kurš vēlas konkurēt šai pat jomā, arī būs spiests piekrist strādāt par mazāku algu. Rezultātā visiem zināmā mūža problēma par sievietēm, kas saņem mazāku atalgojumu, nekā vīrieši, ir feminisma pamatā – šāda sistēma ir nepieciešama uzņēmējiem, lai panāktu, ka jomās, kur spēj strādāt sievietes, vīrieši ir spiesti piekrist strādāt par zemāku atalgojumu, nekā varētu pieprasīt.

Kāpēc es uzskatu, ka šāda situācija nekādi nav saistīta ar sieviešu tiesībām? Ir joma, ko nosaka pati par sevi cilvēces evolūcija un noliegt šo faktu nozīmē nevis cīnīties par sieviešu tiesībām, bet gan nolemt attiecīgo civilizāciju iznīcībai. Šī joma ir sievietes tiesības un iespējas dzemdēt bērnu un par viņu rūpēties. Savukārt feminisms šajā sarakstā paredz ļoti vienkārši sistēmu – tiklīdz sieviete ir gatava strādāt, viņai jāatgriežas darbā, neuztraucoties par bērnu un vislabāk vispār nedzemdēt, jo tad pastāv liels risks, ka kolēģi vīrieši, kamēr esi dekrētā, aizies karjeras jomā priekšā un sāks saņemt vēl vairāk par kolēģi sievieti. Kas savukārt apstiprina virsrakstā pausto domu – feminisms ir tīri komerciāls projekts, kas patiesībā par kaut ko citu ir mazspējīgs domāt. Vēl precīzāk uz to norāda nepārtrauktā vēlme panākt, lai sievietes būtu pēc iespējas līdzīgākas vīriešiem. Noticēt, ka tādā veidā notiek cīņa par sieviešu «tiesībām» var tikai mūsdienu apmātajā sabiedrībā, kas tic tam, ko valdība stāsta.

Kā būtu jāizpaužas cīņai par sieviešu tiesībām, ja tāda tiešām notiktu? Vispirms – sociālajai sistēmai jāmainās, lai nodrošinātu jaunās sievietes ar bērnu iztiku vismaz līdz tam brīdim, kad atvase kļūst patstāvīgāka un sāk iet skolā. Nevajag stāstīt, ka tā nekad nav bijis – līdz 19. gadsimtam, kad pasauli pārņēma industrializācija, kas izšķīra ģimenes un salika pilsētniekus pa maziem dzīvokļiem, sievietes ar bērniem bija liela ģimenes klana aprūpē – atvases jebkurā laikā varēja atstāt pie vecvecākiem vai auklēm, vienmēr atradās kāds, kas rūpējās par audzināšanu, un, ja sieviete nevēlējās strādāt ārpus mājas un dzīves apstākļi to nepiespieda, varēja palikt mājsaimniecībā. Jā, māju pieskatīt nav nieka lieta, bet speciāli algotu darbu strādāt jauno māti nedzina. Industrializācijas laikmets šo sistēmu izjauca. Rūpnieki un feministes, kam vajadzēja darbaspēku, kas pēc iespējas mazāk dzemdētu un vairāk strādātu, iestāstīja, ka tā vienmēr ir bijis. Piemēram, pēc Otrā pasaules kara Japānā feminisma kustība vēl pat īpaši nesāka uzņemt apgriezienus, bet «Sony» firmas pārstāvji savā rūpnīcā pieņēma darbā tikai sievietes virs 30 bez bērniem jeb, vienkāršāk sakot – vecmeitas. Viņas bija precīzas, centīgas, prasīja salīdzinoši mazu algu, maz izvēlējās izklaides un bija gatavas strādāt ilgāk. Un tam nebija nekāda sakara ar sieviešu tiesībām, lai arī feministes pasniedz savu uzvaras stāstu tieši šajā jomā – kā iespēju strādāt darbu vienlīdzīgi ar vīriešiem.

Tātad vēlreiz – kā vajadzēja izpausties cīņai par sieviešu tiesībām! Pirmo jau minēju – atbalsts līdz brīdim, kad atvases iet skolā. Otrs – garantēts pensijas apjoms par mājās pavadītajiem gadiem, audzinot bērnus, piesaistīts izaugušo bērnu sociālajām iemaksām. Jo pašreizējā feminisma «līdztiesība» nenormāli diskriminē daudzbērnu ģimenes – septiņu bērnu mātei nopelnīt normālu pensiju ir nereāli, savukārt sievietei bez bērniem – reāli, bet sociālos maksājumus šai sievietei bez bērniem maksā daudzbērnu ģimenes atvases. Ja feminisms patiesi iestātos par sieviešu tiesībām, tad pirmā rūpe būtu tieši par finansiālo nodrošinājumu sievietēm ar bērniem, nevis cīņa par «vienlīdzīgu» atalgojumu.

Noteikti nepieciešami arī papildus faktori – speciālas valsts apmaksātas apmācības māmiņām, kas vēlas sākt strādāt. Ne tikai atgriezties darba tirgū, kā to vēlas feministes, bet vienkārši – pat esi apguvusi tikai pamatskolu, lai ir izglītības iestāde, kas tev palīdz apgūt izglītību, ko tu vēlies. Mainīt pilnīgi un absolūti idiotisko domāšanu, ka sieviete bez augstākās izglītības ir tukša vieta sabiedrībā. Neapšaubu to, ka izglītība ir vajadzīga, bet mūsdienās tai ir pārspīlēta nozīme personības vērtējumā.

Vienlīdzības galvenā pazīme ir iespēju vienlīdzība. Savukārt feminismam izvēle ir vienā virzienā – strādā, vecen, tad tev būs. Kad pienāks vecie gadi, tad uzturu tev nodrošinās to sieviešu, kuras tu nicini, bērni, ar sociālajām iemaksām sagādājot pensiju. Bet tā jau nav diskriminācija, vai ne. Just business.