Stulbais feminisms

Vīrieši ir maitas, dzērāji, izvirtuļi un galu galā vainīgi pie tā, ka bērnu dzimst maz, ka sabiedrībā nav atbildības par jauno paaudzi utt. utt. – šādu viedokli ik pa brīdim iznāk dzirdēt no sieviešu puses. Sabiedrības pašreizējais morālais sabrukums un citas problēmas tiek noveltas uz vīru pleciem. Tikmēr karojošās feministes cīnās par vienlīdzību un sieviešu līdztiesību – būšot labāk.

Patiesībā labāk nebūs un viens no lielākajiem iemesliem mūsdienu morālajam pagrimumam un dzīvesveidam ir tieši feminisms. Nē, nu teorētiski viss ir labi – sievietēm ir vienādas tiesības, nekādas vardarbības utt. Sievietes strādā, visi priecājas.

Patiesībā vienīgais punkts, kur sievietēm ir izdevies šajā laikā panākt vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem, ir šķiršanās jautājums. Kādreiz drīkstēja šķirties pēc vīrieša iniciatīvas, tagad var arī pēc sievietes. Pārējās jomas saistībā ar darba jautājumiem bija gan aizspriedumi, gan visai pamatoti lēmumi, kuros tagad ir jāpiekāpjas dāmām, turklāt bieži – par sliktu visiem.

Lai cik smieklīgi nebūtu, tieši iespēja šķirties kļuvusi par sieviešu lielāko problēmu. Jo mūsdienās nekas nav mainījies ar šo tiesību iegūšanu – šķiras tāpat vīrieši. Tikai, atšķirībā no pagātnes, kad šo šķiršanos vajadzēja ļoti nozīmīgi pamatot, mūsdienās neko daudz pamatot nevajag. Labāk nemaz neprecēties.

Zinu, uzreiz teiks – šķiras arī sievietes. Ziniet, tie 30 procenti vājā dzimuma pārstāvju, kas ļoti labi dzīvoja 19. gadsimtā – gan mīlētas, gan ieguvušas noteiktu varu savās aprindās, gan bagātas, labi dzīvo arī tagad. Pamanās atrast vai nu labu vīru, vai bagātu. Un arī izšķirties, paņemot līdzi naudu. Ideāli.

Toties pārējie 70 procenti ir vienā lielā ... . Nezinu, kādā vārdā to pateikt. Jo kādreiz ar šīm dāmām bija vienkārši – ģimene vai kāds cits atrada, ar ko viņām precēties. Un tad – kā nu paveicās. Jo šie 70 procenti vai, cerams, mazāks skaits, nav nekāda dieva dāvana. Vīrieši mūsdienās pamet ģimenes divu iemeslu dēļ – vai nu nespēj izturēt jauno atvašu audzināšanu, kas mūsdienās pēc feminisma uzvaras nemaz vairs netiek uzskatīts par vīru pienākumu, jeb arī laulātā draudzene pēc kāzām sāk domāt, ka apprecējusi balto princi zirgā, kurš tagad ies izpildīt visus viņas idiotiskās vēlmes, pacietīs visus strīdus, turklāt būs gatavs uzvesties kā kluss, mazs vergs, reizē nepārtraukti klausoties pārmetumus, cik apkārtējo veči ir kruti un ka viņš neko nevar. Piedodiet, bet tādas šķirtenes ir gandrīz vai katra otrā, ko uz ielas sastop. Neesmu manījis, ka feminisms būtu viņām atnesis lielo laimi.

Turklāt vēl ir domāšanas spējas. Piedodiet, bet tā nu ir iznācis, ka pat lielākais idiots vīrietis ir sapratis, ka jaunajā situācijā no viņa netiek prasīta nekāda atbildība un tā arī dzīvo. Kādreiz vīrietim bija jārūpējas par ģimeni un īpaši daudz izvēles variantu nebija. Tagad es zinu daudz jauno vīriešu, kas dzīvo ik pa mēnesim pie jaunas dāmas, turklāt kādam pusducim ir jau atvases no kunga. Ne par ko nerūpējas, jo dāmas rūpējas par viņu, strādā un vēl ģimenes uztur. Vienlīdzība, vārdu sakot.

Un šeit nonākam arī pie mazā bērnu skaita. Iedomāsimies mūsdienu karjeras sievieti, kura vēlas kļūt par priekšnieci? Viņa neapšaubāmi ir zinošāka par saviem kolēģiem vīriešiem, mērķtiecīgāka, gatava strādāt 16 stundas dienā. Superwoman. Tieši šādas sievietes radīja Eiropas, ASV un vēlāk arī Japānas ekonomisko pārsvaru 20. gadsimtā. Bet kā ar bērniem? Un laulībām? Patiesībā jau viņai abiem nav laika. Tāpēc viņa apprec kaut ko ..., nu bieži vien arī neapprec. 30+ gados dzemdē vienu bērnu. Vairāk parasti nav, jo tas traucē karjerai un jau pēc viena bērna viņai ir skaidrs, kāda ir ķēpa. Te arī rezultāts – strādājoša sieviete vairāk par diviem bērniem neatļausies. Kurš vainīgs? Vīrietis, vai ne?!

Varbūt kāds teiks – kāpēc sievietes to nesaprata un izvēlējās cīnīties par to, kas beigās radīja tikai problēmas. Es piekrītu, ka sievietes mācību solā ir zinošākas par vīriešiem, arī augstskolās, uzņēmumos – zinošākas, profesionālākas utt. Tikai viena problēma – es vēl neesmu redzējis nevienu dāmu, kura būtu godīgi gatava atbildēt uz jautājumu – ko tu gribi? Uzņēmumu vadītājas, kuras tur visus vīriešus kā spīlēs, sapņo par romantiskajiem varoņiem un lielu ģimeni. Mājsaimnieces kaifo par aerobikas dejotāju figūrām, bet pēdējās atkal pieliek milzīgu darbu, lai atrastu sev bagātu vīru, lai gan pašas savā dzīvē patstāvīgu vīrieti nevar iztēloties.Grūti pateikt, kas tas ir par domāšanas veidu, bet vienu esmu pamanījis skaidri – sievietes ļoti precīzi spēj izpildīt prasības, bet nedaudz paiet nostāk un apskatīties uz notiekošo no malas – neizdodas. Laikam tāpēc arī feminisms beidzās ar to, kāds tas ir tagad – tiesības gribēja, bet ko dos prasības beigās – par to neviens nedomāja.

Lai cik savādi nebūtu, bet šāda feminisma domāšana ir izdevīga valstij. Ne vienu reizi vien izglītības jomā esmu sastapis situāciju, kad skolotājas, direktores, izglītības darbinieces centīgi runā par izmaiņām sistēmā, cīnās par kaut kādām tiesībām, runā par izglītības kvalitāti utt., bet reāli paskatīties uz to, kas ir vajadzīgs un kādi būs rezultāti – nedz domā, nedz vēlas. Ja vadītāji vīrieši vispirms centīsies saprast – kāds ir labums no tā, kas tiek prasīts, tad dāmas izpildīs. Raudās, kašķēsies par to, cik slikti ir norādījumi, lēmumi, likumi, bet izpildīs.

Sāpīgākais ir tas, ka patiesā līdztiesības problēma savulaik bija mērķis cīnīties par vardarbību pret sievietēm. Un šī problēma, cik es esmu manījis apkārtējā dzīvē, nav mazinājusies. Vēl viens punkts par sliktu feminismam.

Tā arī dzīvojam – radās ideja par līdztiesību, visas iedegās, realizēja un pat neiedomājās, ka rezultāts diez vai būs tas, ko gaidīja.

Foto no https://newmatilda.com/2017/03/16/the-feminist-far-left-is-making-more-enemies-than-allies/