Par godīgām algām

Turpinot tēmu par godīgiem nodokļiem, gribētos piedāvāt ideju arī par godīgām algām un atalgojumu. Uzreiz gribu atzīmēt – lai arī valsts pārvaldē ir jārēķinās, ka speciālistu darbu var ietekmēt tirgus sektora atalgojuma izmaiņas, tomēr privātā sektora algu noteikšanas sistēma nekādā veidā nevar pilnvērtīgi veidot arī valsts atalgojuma sistēmu.

Vispirms – atalgojuma lielums. Piedodiet, bet mana versija ir vienkārši – lielākā alga valsts sektorā nedrīkstētu pārsniegt mazāko attiecībā 1:3. Ja nosakām minimālo algu 250 lati, kas šajā situācijā veido esošo minimālo + sociālā nodokļa maksājums no uzņēmēja puses, tad lielākā alga nedrīkstētu pārsniegt 750 latus, kas būt prezidenta atalgojums. Negodīgi, godīgi, maz, daudz? Ja kādam liekas, ka prezidentam ir par maz, tad gribētos atbildi uz vienkāršu jautājumu – ar ko atšķiras prezidenta un sētnieces kvalitatīvi padarītais darbs? Ja abi centīgi strādā un visi ir apmierināti? Atbildība un izglītība varētu pacelt šo latiņu trīs reizes, bet pārējā starpība man pašlaik ir neskaidra. Pamatot to ar tirgus likumiem ir muļķīgi – valsts iestādēs nosacījumi ir vienkārši – ir jāpilda savi pienākumi, darbs jāveic kvalitatīvi. Tad tu saņem attiecīgu algu. Novērtēt sētnieces vai prezidenta darbu ar peļņas rādītāju vai valsts ienākumu palīdzību ir muļķīgi – to nevar šādā veidā izdarīt.

Pieļauju, ka uzreiz kāds teikts – tas ir korupcijas risks. Diemžēl mūsu valstī tas ir vienkārši smieklīgs arguments – visi atklātie korupcijas gadījumi vai gadījumi, kad ir aizdomas par korupciju, ir saistīti ar amatpersonām, kuras saņem ļoti labas algas. Latvijas problēma korupcijas jomā ir nevis mazās algas, bet gan speciālo dienestu nespēja apkarot šo problēmu un valdības nevēlēšanās kaut ko mainīt.

Izveidojot šādu piesaisti, panāktu divus plusus – valsts amatpersonas būtu beidzot ieinteresētas palielināt iedzīvotāju ienākumus, jo pie tiem būtu piesaistīti arī viņu ienākumi. Un samazinātos nevienlīdzība atalgojuma jomā Latvijā.

Nākamais punkts būtu skaidras definīcijas, kāda mēroga speciālisti saņem konkrētu atalgojumu. Piemēram, nosakām, ka minimālā alga ir 300 lati, prezidentam – 900. Gan jau pēdējais būs neapmierināts, ja nebūs pašreizējais, kurš tāpat dzīvo no pensijas, bet tā ir vēl viena latviešu problēma – politiķi, nokļūstot amatā, parasti aizmirst, ka tur ir it kā ar mērķi aizstāvēt savas idejas un tautas vēlmes, nekā iedzīvoties naudā. Vajadzētu to atgādināt.

Tad nu ar šādu minimālo algu 300 lati nosakām, ka valsts vai pašvaldību iestādes darbinieks ar augstāko izglītību saņem 500 latus. Ja viņš ir speciālists atsevišķā jomā -

600. Vadītājs – 700. Pedagogiem par slodzi, kura beidzot varētu būt atbilstoša reālajam darba apjomam un nozīmētu, piemēram, 25 reālās stundas + 15 stundas darbu labošanai un darbam ar skolēniem, saņemtu 600 latus. Būtībā šādu sistēmu nebūtu grūti izdomāt un realizēt. Augstāku uzņēmumu un pašvaldību vadītāji – 800 latus. Maz? Nu, piedodiet, ko teikt visiem tiem, kas tagad saņem 200 latus? Nekad nepiekritīšu, ka tie, kas gatavi sev maksāt valsts uzņēmumā 8000 latu mēnesi, ir 40 reizes vērtīgāki par sētnieku.

Privātie uzņēmumi ir cita joma. Ja kāds spēj nopelnīt desmit tūkstošus latu, bet cits – 200, tad tā vienkārši notiek. Tomēr arī šajā jomā būtu nepieciešams palielināt minimālo algu, jo ik pa brīdim kaitina uzņēmēju stāsti par to, kā strādnieki neko nemāk, neko nedara, bet tai pat laika strādā par minimālo algu un bieži vien nodrošina šiem pašiem uzņēmējiem iespēju doties ārzemju braucienos un citādi izklaidēties. Pēdējais piemērs bija televīzijas darbinieka stāsts par to, kā uzņēmums mēģināja ietaupīt naudu, maksājot algu aploksnēs un pamatojot ar to, ka ienākumi ir nelieli. Bet beigās peļņa bija, tāda, ka ļautu simtiem darbinieku samaksāt algu ar visiem nodokļiem. Diez vai minimālā alga un nodokļi ir tā sfēra, kas traucē Latvijā uzņēmējdarbību.

Ja mūsu ierēdņi šajā sistēmā vēlēsies lielākas algas – lūdzu, visas iespējas to paveikt, uzlabojot valsts ekonomiku. Patiesībā šos skaitļus vienkārši var piesaistīt arī pie valsts budžeta ieņēmumiem – nedomāju, ka mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikmetā tam būtu lielas problēmas.

Valsts iestādes bieži vien saka – šādā situācijā labākos speciālistus piesaistīt privātie uzņēmumi. Nu, šajā situācija varu pateikt tikai vienu – tā jau priekšlaicīgi ir izglītības sistēmas problēma. Patiesībā labākie speciālisti tieši šādā veidā arī rodas – praksē strādājot. Un, ja valsts uzņēmumam izdodas sagatavot speciālistu, kurš var iet strādāt privātajā nozarē un maksāt četras, piecas reizes lielāku algu, samaksājot nodokļos tādu summu, kas pietiktu algai diviem speciālistiem valsts iestādē – prēmiju šādiem uzņēmumiem, nevis vaidēt par to, ka privātie pārvilina darbiniekus. Un tur patiesībā uzreiz varētu pievērsties vēl vienai tēmai – Latvijas izglītības sistēmas bezjēdzība un nepārtrauktā došanās un kārtējā bezdibeņa pusi, tai pat laikā jau gadiem gatavojot nevis darbiniekus, bet gan cilvēkus, kas māk atrakstīties.